Egija Laganovska šogad beidz Gulbenes vidusskolas 12. klasi. Lasa klasiskos romānus, kas nekad nenoveco un nezaudē vērtību.
Egija Laganovska šogad beidz Gulbenes vidusskolas 12. klasi. Lasa klasiskos romānus, kas nekad nenoveco un nezaudē vērtību.
“Patīk “Pērs Gints”. Es gan kā Solveiga nevarētu visu mūžu gaidīt mīlestību. Es neesmu tik stiprs cilvēks, lai cerētu, ka cilvēks spēj mainīties un atgriezties pie manis. Turklāt mūsdienās, manuprāt, grūti būt ar tik skaistu dvēseli, kāda ir Solveigai,” domā Egija.
Viņa labprāt klausās mūziku, sevišķi Ēriku Kleptonu. “Brīvajā laikā sēstos uz velosipēda un lēnītēm braucu tālu, tālu. Tā ir sava veida relaksācija. Turklāt tad labi raisās domas,” secina Egija.
Egija nu jau trīs gadus uzticīgi apmeklē kultūras nama dramatisko teātra studiju “Trīnes”. “Ar teātri saslimu jau K. Valdemāra pamatskolā, kad latviešu valodas skolotāja skolēnus spēja ieinteresēt darboties. Vidusskolā ar entuziasmu aizrāva Edīte Siļķēna. Bija brīži, kad no nodarbībām muku, bet esmu sapratusi, ka teātra stundas vienmēr sagādājušas prieku un pēc tām mājās devos pacilāta,” atzīst Egija.
Viņa priecājas, ka studija “Trīnes” dosies arī uz Valmieras teātru festivālu ar izrādi “Tfu, tfu, tfu”. “Tā ir izrāde par attiecībām. Kā pārvarēt kompleksus, likt cilvēkam saprast, ka tikai viņš pats to var izdarīt. Tā noder dzīvei, jo daudziem ir kompleksi, sevišķi meitenēm. Tad viņām šķiet, ka ir pārlieku apaļīgas, neglītas, neveiklas, nespēcīgas, nezinošas. Arī zēniem, manuprāt, ir kautrības kompleksi, un tad kompānijās izliekas vareni un visspēcīgi,” saka Egija.
Viņa atzīst, ka dzīvē nekad neko neplāno, visu dara pēdējā brīdī. “Tā ir vieglāk dzīvot. Cilvēks tā sevi nenomoka. Ja iznāk, ir labi, ja – nē, tad tā tam bija jābūt. Vilšanās vienmēr ir sāpīga, un es no tās vēlos izvairīties,” saka Egija.
