Stāsts: Līgovakars

“Ja nezini, kur pavadīt Līgovakaru, brauc ciemos! Būs alus, siers un ugunskurs. Līga.” Vēl un vēlreiz Imants pārlasīja īsziņu ar negaidīto aicinājumu, kas bija pienākusi no viņam nezināma numura. Tālruņa katalogu viņš sen nebija pētījis, tātad – neko nebija arī dzēsis. Tiesa, tur jau arī nekā lieka nebija – kādi pārdesmit numuri, kas laiku pa laikam bija noderīgi. Tie visi apdomīgi bija saglabāti telefona atmiņas kartē, tāpēc pat pie tālruņa maiņas nevarētu pazust.
Tomēr tā Līga, kura šo īsziņu bija sūtījusi, viņa numuru zināja… Kādai kopīgai paziņai paprasījusi, jo – kā gan citādi? Kurai gan? Kā lai uzmin? Vai varbūt sūtītāja vienkārši kļūdījusies? Kļūdīties taču ir tik viegli, atliek tikai nesaklausīšanas vai steigas dēļ vienu ciparu nepareizi pierakstīt.