Rīga, 14.jūn., LETA. Valsts prezidents Valdis Zatlers, Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC), vairāki ministri, Rīgas domes vadība un simtiem cilvēku šodien nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot 1941.gada 14.jūnijā politiski represētos.
Piemiņas gājiens sākās pie Okupācijas muzeja, kur šodien notika konference, kas veltīta 1941.gadā vardarbīgi uz Sibīriju aizvestajiem bērniem. Gājiena dalībnieki – Rīgas Politiski represēto biedrības pārstāvji – gājiena priekšgalā devās ar lielu ozolzaru vainagu un dzeloņstiepļu vainagu uz balta krusta pamatnes, aiz viņiem sekoja partijas “Visu Latvijai” biedri ar saviem karogiem, kā arī vairāki desmiti politiski represēto un viņu tuvinieku ar ziediem rokās.
Gājiens norisinājās mierīgi. Arī pie Brīvības pieminekļa bija sapulcējušies vairāki simti politiski represēto, ārzemju latvieši, studentu korporāciju pārstāvju, ārvalstu vēstniecību darbinieku. Pēc īsas Valsts prezidenta uzrunas, kurā viņš aicināja turēt sirdī un prātā Latvijas mīlestību, valsts augstākās amatpersonas, Latvijas Politiski represēto biedrības pārstāvji un iedzīvotāji pie pieminekļa nolika ziedus.
Pēc ziedu nolikšanas Valsts prezidents ar kundzi devās sasveicināties ar iedzīvotājiem, kuri vēlēja prezidentam izturību un pateicās par viņa darbu.
Jau ziņots, ka šodien Rīgā un visā Latvijā notiek pasākumi, kurā piemin 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju izvestos Latvijas iedzīvotājus.
1941.gada 14.jūnija deportāciju rezultātā cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
1946. un 1947.gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnu nama daļas darbinieku uzņēmībai un pūlēm, vairāk nekā tūkstotis 1941.gada 14.jūnijā aizvesto bērnu – galvenokārt bāreņi un pusbāreņi vecumā līdz 16 gadiem – tika pārvesti uz Latviju, atdoti audzināšanā viņu radinieku ģimenēs vai ievietoti bērnunamos. Taču ar to viņu moku ceļi nebeidzās. Daudzus no viņiem varas orgāni vēlāk pa etapu atkal nosūtīja uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām dzimtenē varēja atgriezties tikai 50.gadu vidū. Arī tagad Sibīrijā dzīvo 1941.gadā izsūtīto pēcteči.
