Tā kā manam tētim vārds bija Jānis, un Jānis bija arī viņa tuvākais un tālākais draugs, par Līgovakara svinēšanu Mūsmājās tika runāts jau no maija sākuma. Jūnija sākumā tētis bija nolūkojis vietu, kur smuidrākās meijas cērtamas, un gudri sprieda, ka aizaugušā dambja malā šogad kalmes īpaši labas saaugušas – to svaiguma pietikšot visām istabām. Kad no Rīgas ieradās vecmamma, no skapju dziļumiem tika izcelti savulaik pašaustie un raupjie linu palagi – pārmazgāti, vējā žāvēti un rūpīgi velēti. Kaut arī manai maigajai bērna ādai tie šķita pārāk asi priekš gulēšanas, visi zinājām: tos visērtāk izklāt svaigā siena čauganajā blāķī. Vairāki sašūti kopā, tie nesavēlās vienā murskulī pie katras mazākās grozīšanās un pasargāja no nepatīkamās guļvietā sabirušā siena graušanas.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
