Stāsts: Žubīte (2.daļa)

Bernadeta joprojām nespēja pieņemt domu, ka viss, kas ar viņu gandrīz septiņdesmit gadus ilgajā dzīvē noticis, ir tas, ko viņa ar saviem vārdiem, domām un darbiem ir piesaukusi. To viņai laiku palaikam centās iegalvot senā draudzene Lija, ar kuru abas kaut kad tālā pagātnē reizē bija uzsākušas studijas filozofijas fakultātē un vēl arvien gandrīz ik dienu sazinājās. Iebilst draudzenei bija grūti, jo Lija ļoti labi pārzināja visas būšanas un nebūšanas, kas dzīves gaitā bija piemeklējušas Bernadetu. Viņa smalki prata atsaukt atmiņā katru no neveiksmju ķēdītēm, kas bijušās studiju biedrenes izvirzītos mērķus bija pārvērtušas pelnos, sākot ar plombīra saldējuma iegādi kādā kioskā, kas soli pa solim aizveda līdz ne pārāk veiksmīgu laulību ceremonijai, un beidzot ar pēdējo atraidīto pielūdzēju, kas dažādu liktenīgu apstākļu dēļ nokavēja autobusu un galu galā palika nesaprasts.

– Bertiņ, atzīsties godīgi: tu taču viņu nemaz tā īsti negribēji? – draudzeni tirdīja Lija, kaut skaidri zināja: nu, nevarēja viņa tā vienkārši izlemt, ilgi svēra plusus un mīnusus, šaubījās un vilcinājās. Bernadeta apzinājās, ka pati vien vainīga, nav ko draudzenēm uzticēt savas slēptākās domas, tieši tāpēc viņa bija pieņēmusi lēmumu turpmāk par savu dzīvi nevienam nežēloties. Pēdējos divdesmit gados, godīgi strādājot kādā mazpilsētas veikaliņā, viņa bija nopelnījusi gluži labu pensiju, lai pietiktu ne tikai pašai, bet kādu drusku varētu nosūtīt arī ārzemēs dzīvojošajiem mazbērniem. Lai arī cik čakli dēls un vedekla svīda trīs darbos, skolas prasību un pusaudžu vajadzību latiņa tā arī turējās knapi sasniedzamos augstumos. Dzīve Bernadetai bija iemācījusi saprast naudas vērtību.