Stāsts: Pārsteigums

– Nē, kategoriski – nē! – dusmīgi izsaucās Arnolds, kad Nadīna viņam kārtējo reizi jautāja, kā vīrs gribētu atzīmēt savu apaļo jubileju. – Kas gan tur ko svinēt? Vecumu? Ja paliktu par gadu jaunāks, tad patiešām būtu iemesls!

Tieši tāpat viņš bija izteicies Līgovakarā, kad ciemos atbraukusī māsīca Mudīte apjautājās, cik kuplu balli radinieks rīkošot par godu savai pusgadsimta jubilejai, un savā prātā jau sāka sastādīt viesu sarakstu, uzskaitot virkni tuvāku un tālāku radinieku.

– Pat nedomā! – viņas centienus kā ar nazi nogrieza Arnolds. – Man bija piecpadsmit gadi, kad es tās tantes un onkuļus vaigā redzēju! Neizjūtu ne mazāko vajadzību viņus satikt tagad, kad visiem jau pāri septiņdesmit!

Kopš tā vakara bija pagājuši jau divi mēneši, un tieši tikpat daudz laika bija atlicis līdz pirmajam novembrim, bet Nadīna joprojām nebija atradusi vidusceļu starp Mudītes uzstājīgo “jā” un vīra noraidošo “nē”. Ar prātu viņa pilnīgi piekrita Arnolda domām, ka tāda vērienīga pasēdēšana ir vieni vienīgi izdevumi – gan viņiem kā rīkotājiem, gan attālajiem radiem, kuriem šurp būtu jādzenas no visām Latvijas malām un vēl jāpērk dāvanas mazpazīstamam radiniekam. Viņam neko tādu nevajagot, ja Mudīte tik ļoti gribot, tad lai rīkojot pati, varbūt Arnolds arī aizbraukšot. Viņam pilnīgi pietikšot ar dažu tuvāko draugu kompāniju, kuri pēdējos gados patiešām bijuši blakus, bet vēl labāk būtu, ja šajā dienā viņu vispār neviens netraucētu. Tā kā pēdējā frāzē bija labi saklausāms vīra aizkaitinājums, Nadīna izlēma kādu laiku šo jautājumu nekustināt.