Stāsts: Skabarga

– Tev pašai mēlei vaļīgas eņģes! – Arvīda kliedza telefonā, kaut garais signāls vēstīja, ka īsā saruna jau sen beigusies. – Tu, tizlā kūtspakaļa! Tu, apdauzītā skopule! – viņa nespēja rimties.

– Kaut tu sapūtu!

Pēkšņi attapusies, ka viņas lāsti tālāk par pašas istabas sienām netiek, pārskaitusies nometa telefonu uz gultas. Vismaz šo kustību viņas zemapziņa bija iemācījusies kontrolēt, jo iepriekšējie trīs telefoni bija sašķīduši pret sienu, bet citādāk jau nemaz nevarēja būt – nekontrolējamās dusmas pret vecāko māsu prasīja jaudīgu izlādi.

– Sūdu muša! Knīpstanga! Gnīda! – Arvīdas kājas, spārdot pašas apavus, somas un gaitenī sakrautās kartona kastes, turpināja izlādēt samilzušās dusmas. Kaut tā varētu pašai Jadvigai – lai sāp līdz pat kaulam, lai izēd miesā caurumu un nonāvē!

Kārtīgi izlādējusies, viņa beidzot gluži bez spēka iekrita gultā un uzvilka spilvenu uz galvas. Nevienu! Nevienu neredzēt un nedzirdēt! Ne šodien, ne rīt! Un lai tās stulbās māsas pēc tam nezvanās un netēlo baigo līdzjūtību! Nevajag viņai nevienu! Tūlīt pat nobloķēsies no visām – kad nav, lai nav! Visu mūžu viņa ir cīnījusies viena pati, viena pret visiem, nesaprasta un nemīlēta, tāpēc visstiprākā un vislabākā! Nevajag viņai nevienu citu! Jau no pašas bērnības tā ir bijis – viņa viena frontes šajā pusē, un vainīga pie visa ir māte.

Tām trim – Jadvigai, Dagnijai un Egijai – vismaz normāls tēvs bijis blakus, bet ko lai saka viņa? Uz dzemdību namu gan mammas jaunais vīrs ar baltu kallas ziedu esot atnācis, sievu ar jaundzimušo meitu mājās nogādājis, bet jau pēc nedēļas aizbraucis uz Latvijas otru malu naudu pelnīt un kopš tā laika vairs neesot redzēts. Cerēdama zudušo mīlestību atgūt, māte meitai tēva vārdu iedevusi, bet vīrietis – kā gājis, tā pazudis, tikai Arvīdai ar savādo vārdu visu mūžu jāsadzīvo.