Stāsts: Ar garšu (2. daļa)

Arī šoreiz vārda izvēle jaunajam tēlam viņam prasīja daudz laika. Vairākas reizes pāršķirstījis darbā uz kāda galda pamanīto grāmatiņu “Vārdu noslēpumi”, vakarā pastaigājoties balsī izrunājis dažus pierakstītos, pielaikojis iecerētajam stāstam, viņš apstājās pie Severīna. Jā, tas varētu būt īstais – viņa Severīns. No pirmā skatiena – vēss un atturīgs, bet būtībā – emocionāls, viegli ievainojams un tāpēc bieži nesaprasts. Ģimenes dzīves rutīnas nogurdināts indivīds, kas piepildījumu meklē sociālajos portālos un visai bieži arī atrod kādu tikpat vientuļu būtni, kas savu brīvo laiku īsina, meklējot kādu cilvēciskas saskarsmes punktu. Atlika tikai Severīnam piemeklēt bēdu nomākta un samērā izskatīga vīrieša seju, un jaunais stāsts varēja sākties. Par vienmuļu un neinteresantu dzīvi, par vilšanos un zudušiem sapņiem. Par samierināšanos un atdzisušu sirds ierīti. Par iekšējo kokli, kas sen apputējusi un aizmirsusi skanēt, jo šajā pasaulē viss notiekošais ir garāmslīdošs un izteiktie vārdi – tādi svešādi, stīvi, bez iekšējas degsmes un sirds siltuma.

Pēc nedēļas skumju pārņemtajam Severīnam jau bija pāris desmiti draudzeņu, no kurām lielākā daļa kaut tūlīt bija gatavas vientuļo vīrieti mierināt un rūpēties par viņa emocionālo pašsajūtu. Rakstīja viņam iejūtīgas vēstules, dalījās savā pieredzē un lūdza padomus, piedāvāja visāda veida palīdzību, pat dažāda veida masāžas un dziedināšanas kūres. Severīns ilgi nekavējās ar atbildēm. Tiesa, tās radās apdomīgi un nesteidzīgi, jo pasaule, kas tagad pavērās viņa priekšā, bija tik neizprotama! Nācās papūlēties. Iegrimis interneta piedāvātajās iespējās, viņš drīz vien iemācījās atrast vajadzīgās atbildes, jo – Severīns taču nebija nekāds muļķis!

Ņemot vērā jaunos apvāršņus, kas ar katru dienu kļuva arvien plašāki, saprotošos vārdus un emocionālos glāstus, arī viņš kļuva krietni drošāks, pašapzinīgāks un atvērtāks. To pamanīja arī viņa kolēģi un nekautrējās atklāti pasmaidīt: laikam jau pavasaris tuvojas – pat lāči izlien no migām.

Aizrāvies ar savu Severīna lomu, viņš iemanījās arī pusdienlaikā atrast brīvu brīdi, lai izlasītu elektroniskajā pastā saņemtās ziņas, un kā gan citādāk – laiku palaikam viņš sajutās kā pasaules glābējs. Bez viņa palīdzības viss varēja apstāties! Severīna atbildes gaidīja tik sirsnīgas un jaukas būtnes! Vienai vajadzēja padomu, kādas tapetes labāk izvēlēties dzīvoklim (bet varbūt tur starp rindiņām bija paslēpta doma – tās kopīgi varētu arī uzlīmēt?), cita jautāja – kādu telefonu labāk iegādāties (bet varbūt viņa vēlējās to darīt kopā ar zinošu vīrieti?), vēl viena nespēja izlemt, kā savu pusaudzi meitu atrunāt no matu krāsošanas (vai tiešām cerēja, ka viņš pieteiksies tēva kandidatūrai?), vēl kāda atzinās, ka viņas un vīra attiecības ir bezcerīgi atvēsušas, bet vēl tik ļoti gribētos izjust kaislu mīlestību...