Uz Daukstu pagasta piemājas saimniecību “Upītes”, kas atrodas netālu no Krapas, ved ceļš, kuram abās pusēs saimnieki Uldis un Gaļina Hanzeni šopavasar iestādījuši bērzus, uzskatot, ka sētas vērtējums sākas no ceļa gala.
Uz Daukstu pagasta piemājas saimniecību “Upītes”, kas atrodas netālu no Krapas, ved ceļš, kuram abās pusēs saimnieki Uldis un Gaļina Hanzeni šopavasar iestādījuši bērzus, uzskatot, ka sētas vērtējums sākas no ceļa gala.
Vienā pagalma malā sarindota lauksaimniecības tehnika, bet otrā, kas atrodas tuvāk lopu mītnei, rindās izkārtota rulonos sagatavotā lopbarība, ko uzrauga sirdīgs, melns suns Pirāts.
No sarkaniem ķieģeļiem veidotais gadaskaitlis – 1991 – liecina par saimniecības un dzīvojamās ēkas kompleksa tapšanas laiku.
“Patstāvīgi saimniekot sākām 1989.gada pavasarī, lai gan nereģistrējāmies kā zemnieku saimniecība. Tagad tas arī nav vajadzīgs, jo ražošanas apjoms krietni sarucis, lai gan uzskatām, ka esam liela piemājas saimniecība,” saka Uldis Hanzens, cenšoties teikto pierādīt ar skaitļiem.
Ganāmpulku nepalielinās
Kūtij atvēlētajā daļā izvietotas slaucamās govis un jaunlopi. Kopumā 24 liellopi. Saimnieks stāsta, ka rudenī dzīvnieku skaitu nedaudz samazinājis. Sākotnējā iecere bijusi “Upītēs” saimniekot ar vērienu, bet zemās gaļas realizācijas cenas mainījušas šo apņemšanos.
“Kāda nozīme turēt nobarojamos jaunlopus, ja tie lēti jāpārdod,” rēķina Uldis, būdams pārliecināts, ka vismaz pagaidām ganāmpulku nepalielinās.
Atlīdzību saņem regulāri
“Upītēs” iegūto pienu pārstrādei nodod akciju sabiedrībai “Smiltenes piens”, ar kuru noslēgts līgums par noteiktu produkcijas apjomu. Kādreiz bijusi sadarbība ar Cesvaines pienotavu, bet šābrīža izvēli noteikusi piena naudas izmaksu regularitāte.
“Nekādu domstarpību mums nav. Esmu apmierināts, jo produkcija saņēmusi augstāko novērtējumu. Ja tā pat pirmajai šķirai neatbilst, tad nav nozīmes nodarboties ar piena lopkopību,” secina saimnieks, piebilzdams, ka mēneša beigās, izskaitļojot izdevumus un ieņēmumus, tā vien ir kā pašu iztikšanai. Vasarā, kad izslaukumi ir lielāki, arī naudas vairāk.
“Lai gan neesam pārbaudījuši sagatavotās lopbarības kvalitāti, tomēr, pārtraucot ganību sezonu, piena ieguve krasi samazinājās. Iespējams, ka skābbarībā nav visu lopiem vēlamo barības vielu, lai gan sētie zālāji bija padevušies,” prāto Uldis.
Pastāvēs arī mazās saimniecības
Šo pārliecību Uldis un Gaļina cenšas saglabāt vienmēr, kad dzird izteikumus par lielo lauku saimniecību saulaino nākotni. Saimniekošanas vēriens ir atkarīgs no lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, kas “Upītēs” ir tikai 34 hektāri.
Neliela pļaušanai izmantota platība tiek nomāta Galgauskas pagastā. Katru dienu Uldis uzlūko arī aizaugušos Krapas laukus un tīrumus, sak, varētu izvērsties, bet, lai kaut ko lielu celtu, vajadzīgs daudz spēka, un noteicošais ir lauksaimniecības tehnika.
“Labību nesējam, jo uzskatām, ka ekonomiski izdevīgāk ir to nopirkt no vietējiem graudaugu audzētājiem, piemēram, Staņislava Gžibovska vai Ojāra Doņuka. Iesējām tikai zālājus, jo tie vajadzīgi lopu izganīšanai,” saka zemnieks.
Jaunai tehnikai
nepietiek līdzekļu
“Kāda man te jauna tehnika. Veci lūžņi, kas nemitīgi remontējami. Šobrīd saimniecībā nav neviena jauna traktora vai cita lauksaimniecībā vajadzīga agregāta, tikai kādreizējā kopsaimniecībai pāri palikusī godība,” bilst Uldis, kas ir vienīgais šīs tehnikas labotājs.
Ar prieku viņš atzīst, ka liels palīgs esot dēls Sandis, kam būs septiņpadsmit gadu.
Kredītus vairāk neņem
Uldis stāsta, ka saimniekošanas sākumā bankā ņemti dažādi aizdevumi gan kūts un mājas celtniecībai, gan iekārtu iegādei un citam, kas veiksmīgi atmaksāti, bet šobrīd esot apņēmies kredītu valgu ap saimniecības kaklu nemest. Vienīgi tad, ja būs akūta nepieciešamība. Lauksaimnieks nenoliedz, ka varētu pievērsties netradicionālajai lauksaimniecībai, bet jāuzņemas tik, cik iespējams paveikt.
Zemi izputināt nevar
“Ko citu, laukos dzīvojot, darīt. Zemi izputināt nevar,” uzskata Uldis, lai gan, saimniecības grāmatvedību kārtojot, pa retam iedomājies, ka laimi varētu meklēt citur. Domājis arī, ka varētu darbu saimniecībā apvienot ar kādu citu, lai katru latu un santīmu nevajadzētu pakļaut tik stingrai kontrolei. “Upīšu” saimnieki deviņdesmito gadu sākumā izdarīto izvēli nenožēlo, jo uzskata, ka viņu vieta ir laukos.
