Lai izprastu latviešu tautas vēsturi, salīdzinātu faktus un meklētu kopsakarības, vajadzīgs veikt plašu izpēti, pārlapojot gadiem ilgi muzeju arhīvos glabātus dokumentus.
Lai izprastu latviešu tautas vēsturi, salīdzinātu faktus un meklētu kopsakarības, kas daudzos gadījumos “apgāž” it kā visiem zināmās un šķietami nemainīgās patiesības, novedot pie pārsteidzošiem atklājumiem, vajadzīgs veikt plašu izpēti, pārlapojot gadiem ilgi muzeju arhīvos glabātus dokumentus, pacietīgi pētot arheoloģiskajos izrakumos iegūtas senlietas, tiekoties ar vēsturniekiem.
Šim procesam vēl lielāku atbildību piešķir apņemšanās iegūtajām atziņām un faktiem liedēties veselumā – grāmatā, ko ar interesi lasītu dažādas paaudzes. Lasītu nevis kā sarežģītu vēstures liecību, bet kā romānu.
Piemērs šādam nemitīgam vēstures izziņas un pētniecības procesam ir rakstnieks Jānis Lejiņš, kura sarakstītais romāns “Zīmogs sarkanā vaskā” uzskatāms par vēsturisku epopeju, kas stāsta par Ziemeļlatvijas latgaļu valsts veidošanās vēsturi un tās likteni 12.un 13.gadsimtā. Romāns ir tā autora savdabīgā pasaules skatījuma piemērs, kam var pievienoties un ko var noraidīt.
Pusotru gadu meklē izpratni
“Gandrīz divus gadus pirms romāna uzrakstīšanas es mēģināju vispusīgi izprast, kādi cilvēki kādreiz dzīvoja, ko viņi domāja, runāja, kā rīkojās, ēda un ģērbās. Biju pārliecināts, ka viņi tolaik domāja citādāk. Pierādījums tam ir senās tautas dziesmas, kas stāsta, ka senie latviešu karavīri “aizgāja” ozolos, kurus vēlāk tā vēlējās izcirst katoļu mūki. Izstudēju Austrumu filozofiju, kas ir pārsteidzoši bagāts izziņas un dzīves izpratnes avots. Esmu sapratis, ka cilvēces laiks ir ciklisks, ka viss ne tikai cilvēka dzīvē, bet arī pasaulē notiek pa apli. Mēs vienmēr aizejam, lai atkal atgrieztos,” uzskata prozaiķis un turpina. “Ja apzināsimies, ka ikvienam ir paredzēta sava konkrēta vieta dabā un centīsimies tanī iekļauties, būsim pastāvējuši pareizi. Mēs visi esam veselums, ko kopā satur pasaules uztvere, tāpēc ir svarīgi, kā mēs šo pasauli uztveram, kurā viss ir enerģijas plūsma un spēku sabiezējums.”
Neziņa rada spītīgu apņemšanos
Savulaik Latvijas vēsturi rakstīja vācu vai krievu tautības vēsturnieki, kuru pārstāvētajām valstīm Latvija interesēja kā izdevīgs “tirgus placis”. Vāci, Latvijā ienākot, sevi uzskatīja par kultūras nesējiem, krievi – par iekarotājiem. Ne vieni, ne otri nedomāja, ka latviešiem varētu būt sava kultūra un tradīcijas. “Mēs paši savas tautas vēsturi neesam uzrakstījuši. Tas manī radīja spītīgu apņemšanos izzināt iespējami vairāk. Sapratu, ka te kādreiz mitušas kārtīgas valstis ar augsti attīstītu kultūru. Biju šokēts, kāpēc neviens iekarotājs – varjags – nav ticis cauri baltu ciltīm. Vai tas vien neliecina par baltu spēku? Senlatviešu rotaslietas, raksti, greznumpriekšmeti,vai tas nav piemērs mūsu senču kultūrai?” jautā rakstnieks, paužot sapratni, ka savulaik mūsu tautas vēsturei vajadzējis izskatīties citādākai.
Droši zināms nav nekas
Pētot senās vēstures avotus, Jānis ieguvis pārliecību, ka droši zināms nav absolūti nekas, tāpēc arī par vēsturi droši un pārliecināti pasacīt nevar neko. Rakstītu tās avotu viņš salīdzina ar apšaubāmu vēstures liecību. “Ko mēs vispār zinām par saviem valdniekiem? Šodien mēs lasām “Indriķa hroniku”, bet neviens nevar pateikt, kas ir Indriķis. Neviens nevar atbildēt, kad šī hronika, ko nesteidzīgi esmu izlasījis sešas reizes, uzrakstīta. Mums zināms tikai, kālab tā rakstīta. Kālab man jājūtas aizskartam, ka mans sencis izskatījies labāk, nekā esam pieraduši domāt?” grāmatas autors virknē jautājumu pēc jautājuma.
Vēsturei vienmēr ir izvēle
“Vēsturiskajam romānam ir gan priekšrocības, gan negācijas. Tas ir autora iztēles auglis, bet iztēle, kā zinām, ir bezgalīga. Romāna varoņus esmu izdomājis. Citādāk nevar, bet faktu sagrozīšanu neviens nepiedos, tāpēc tai jābūt precīzai,” stāsta J.Lejiņš, nenoliedzot, ka arī sevi saskata vienā no galvenajiem varoņiem. Viņš ir lepns, ka pēc romāna publicēšanas neviens vēsturnieks nav apstrīdējis uzrakstīto, jo katrs grāmatā minētais fakts pirms tam ir izsvērts desmit svaros. Rūgtuma garša bijusi tikai vienai vēstulei, kurā tās autors paudis sašutumu, ka Jānis senlatviešus tēlojis skaistākus, nekā pieņemts uzskatīt.”Vēsturei vienmēr ir izvēle. Ir jābūt tās varoņiem, cilvēkiem, kas prot taisīt politiku, jo “pastāvēs kas mainīsies”, kā teicis Rainis. Mums, latviešiem, jābūt kā Skārletai, protot pieliekt galvu, kad vējš pūš, bet neaizmirstot atliekties. Tu vari padoties ārēji, bet nekad nepadodies ar sirdi! Mūsu tauta nekad neko nav zaudējusi, jo šodien tā ir dzīva un apzinās savus senčus. Jā, mums bieži jāizšķiras, kurā pusē nostāties. Šajā brīdī nedrīkst steigties. Vai gan Afganistānas tautas piemērs nav pietiekami labs, lai saprastu, kas notiek tad, ja visa pasaule nostājas pret vienu valsti?” prāto literāts.
Reliģija ir individuāla lieta
Romāna autors uzskata, ka reliģija ir katra cilvēka individuāla lieta, tāpēc viņš kristietību “ar putām uz lūpām” neaizstāv. “Man ir nepieņemams pirmais bauslis, kas nosaka “tev būs manu Dievu godāt”, bet kā tu vari zināt, kāds ir mans Dievs, kāpēc uzspied savējo? Reliģija var iznīcināt sistēmu, bet tā cilvēkus nepadara par kristiešiem. Mūsu senči kristietību nepieņēma kā neapgāžamu jēdzienu. Šodien gan ticībā valda haoss. Ja cilvēki dzīvo šo dzīvi ar prieku, tad baznīca cenšas nošķirt miesu no dvēseles. Katoļi uzskata, ka pirmais tikums ir pazemība, tāpēc tā savulaik cīnījās pret latviešu tautas lepnību. Bet mums bija pamats būt lepniem, jo prāta spējās esam gudrāki nekā citi,” pārliecināts Jānis Lejiņš.
Politika tuva pagātnei
“Mūsu neaizsalstošās jūras ostas ir valsts negods un gods. Ap tām saistīta vēsture, kas ir tik tuva šodienas politikai, jo politiskā vēsture nozīmē cīņu par tirdzniecības ceļiem. Katrai idejai, sabiedrībai un valstij ir savs laiks, kuru tā nodzīvo. Ar mūsu senču brīvo domāšanu valsti izveidot nevarēja, jo šī brīvība bija pārāk liela. Valsts vara ir apspiešana. Diemžēl arī šodien Latvija ir “tirgus placis”, kur it kā viss notiek brīvības vārdā. Arī šī mudināšana iestāties Eiropas Savienībā, ko es salīdzinu ar sliktu joku. Jā, es saku NATO, kas nozīmē Latvijas aizsardzību,” uzskata literāts un stāsta, ka šoziem rakstīs epopejas otro grāmatu. “Problēma nav uzrakstīt, problēma ir izvēlēties vēstures faktus,” saka rakstnieks.
Fakti
Jānis Lejiņš dzimis 1954.gadā Cēsu rajona Skujenē.
1998.gadā izdevis pirmo stāstu krājumu “Mūsu stacija”. Pierakstījis un literāri apstrādājis virsnieka J.Gabra atmiņas “Latvju virsnieks 354473”, kas izdotas 1990.gadā. Ir vairāku videofilmu scenāriju autors.
Romāns “Zīmogs sarkanā vaskā”, kas izdots 2001.gadā, sākotnēji iecerēts kā filmas scenārijs. Tā autors par grāmatu saņēmis Raimonda Gerkena prēmiju.
Jānis Lejiņš absolvējis Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultāti. Vada televīzijas raidījumu “Vīru spēles”, sācis izdot neatkarīgu žurnālu “Vīriem”, kas, kā pats atzīst, bijis neveiksmīgs mēģinājums.
