Aiz loga uzsnidzis pirmais sniegs. Vējš dārzā saskandina kailos koku zarus.
Aiz loga uzsnidzis pirmais sniegs. Vējš dārzā saskandina kailos koku zarus. Istabā silti elpo krāsns mute. Klusums izspēlē maršu uz baltajiem un melnajiem atvērto klavieru taustiņiem. Rakstains dūrainis gaida adītājas prasmīgo roku pieskārienus. Rankas pagasta “Cīrulīšos” viss ir nogaidoša klusuma pilns, jo tikties ar saimnieci Ilgu Vītolu ieradusies iedvesma, liekot rokai virknēt vārdus un teikumus, liekot ieskanēties melodijai.
“Mans tēvs un māte bija kultūras cilvēki. Abi dziedāja korī. Arī es varēju doties dziedāt un braukt ekskursijās, bet cita veida balles tika liegtas. Tā bija visu mūžu, tāpēc šodien varu teikt, ka esmu piedalījusies gandrīz visos lielajos dziesmu svētkos,” atceras Ilga, nenoliedzot, ka kultūrai vienmēr bijusi svarīga nozīme viņas dzīvē.
“Vecākiem dažkārt radās nesaskaņas, jo tēvs dziedāja arī baznīcas korī, tāpēc sestdienās un svētdienās reti kad bija mājās. Strīds bija tik pamatīgs, ka katrs aizgāja uz savu pusi. Lai gan notika tā, mani vecāki bija brīnišķīgi cilvēki. Eh, ja es tāda būtu izaugusi,” domīgi bilst Ilga.
Dziesmotā uzticība
Katru nedēļu ir viens vakars, kad Ilgas solis, aprūpējot saimniecību, ir steidzīgs, jo jāpaspēj uz pensionāru vokālā ansambļa mēģinājumu. Bijis laiks, kad viņa dziedājusi pagasta sieviešu vokālajā ansamblī, bet, būdama paškritiska, atkāpusies gados jaunāku dziedātāju priekšā. Ja vien būtu iespējams, viņa labprāt iesaistītos darba veterānu korī “Atbalss”, bet no Rankas līdz Gulbenei ir pārāk tālu.
“Žēl, ka pagastā vairs nav jauktā kora. Cilvēki labprātāk izvēlas skatīties televīziju, nevis nākt uz mēģinājumiem, tikai viņi nesaprot, ka televizors neko nedod, tikai ņem. Man žēl tam atdot savu laiku,” Ilga ir nepielūdzama.
“Kad vīrs bija dzīvs, viņš mani piespieda noskatīties kādu pārraidi, lai es uz brīdi apsēstos un atpūstos, jo nekad neapstājos. Arī tagad ir tā, ka bez darba sēdēt nevaru,” viņa saka.
Jaunības dienu zeme
Par savu jaunības dienu zemi Ilga dēvē Jūrmalu, Buldurus, kur savulaik skolojusies par dārzkopības agronomi, lai gan viņas dzimtā vieta ir Madonas rajons, bet pēc vecāku šķiršanās viņa kopā ar māti pārcēlusies uz dzīvi Druvienas pagastā, kas uzaicināta, lai dažus gadus vadītu kultūras dzīvi Rankas pagastā. Nelielais darba atalgojums licis izšķirties par labu Rankas pienotavai, kur nostrādāta vairāk nekā ceturtā daļa gadsimta.
Tikai Ilga zina, cik daudz melodiju pie sevis izdungots, pie siera vannām līkājot. Šodien gan viņa par kultūras “kuģa” stūrmani nekļūtu, jo sapratusi, ka ne vienmēr cilvēku vēlmes saskan ar viņu materiālajām iespējām. Ilga zina katra santīma un lata vērtību.
Veltījumus sacer pati
Atšķirībā no lielākās sabiedrības daļas, kas, izvēloties apsveikumam dzejas vārsmas, pārlapo vairākus dzejoļu krājumus, Ilga veltījumus sacer pati, tos veidojot atbilstoši jubilāra būtībai.
“Vienmēr būšu pateicīga Arvīdam Puponam, kas man vecumā ierādīja nošu mākslu, tāpēc vienu otru dzejoli varēju ietērpt mūzikā.
Dažkārt ir tā, ka miegā dzirdu melodiju un jāceļas augšā, lai to pierakstītu. Ticu, ka melodiju, tāpat kā dzejoli, var nosapņot, bet mūzika ir tā, kas mani moka,” saka Ilga, bet vaicāta, no kā pārmantots šis talants, viņa jokojot atbild: “No Raiņa, jo esmu ar viņu dzimusi vienā dienā – 11.septembrī, tāpēc tie man vienmēr bijuši svētki.”
Ilga pārliecināta, ka arī mīlestība spēj paveikt brīnumus. “Mana jaunības dienu mīlestība bija Uldis Leinerts. Bulduros mācījāmies vienā grupā. Viņu atceroties, emocijas izteicu dzejā. Atmiņas visbiežāk ir tās, kas ļaujas apdzejošanai,” domā Ilga.
Ik palaikam viņa salūko pierakstu burtnīcu un neklātienē dodas tikties ar paziņām un atmiņām. Ilgas lielākā vēlēšanās ir, lai kāds no mazbērniem nopietni pievērstos muzicēšanai, jo jaunākais dēls Latvijas konservatorijā beidzis divus kursus vokālajā mākslā, bet tagad mācās mūzikas pedagoģiju.
Ļauj uzrunāt dzejniekiem
“Cīrulīšos” godavieta ierādīta ne tikai klavierēm un akordeonam, bet arī apjomīgam grāmatu plauktam, kur viens aiz otra kārtojas populāru un tautā cienītu dzejnieku krājumi. Ilga bieži pārlasa Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Ārijas Elksnes un citu dzejnieku darbus.
“Man nav dzejoļu krājuma, ko uzskatītu par sev tuvāko. Viss atkarīgs no mirkļa noskaņojuma. Laikam esmu haotisks cilvēks, jo gribu no visa uzreiz,” pašvērtējumā Ilga var būt paškritiska.
“Man šķiet, ka visas grāmatas, ko lasu, ir patiesas un tuvas dzīvei, it kā tās būtu uzrakstītas par mani. Esmu sapratusi, ka katram cilvēkam ir liktenis, ko grūti mainīt,” secina Ilga, to pierādot ar skumjiem piemēriem.
Tad viņa atšķir nošu mapi un sameklē senu dziesmu par jasmīniem un pavasari. Viņa tic pavasara augsnes spēkam un jasmīnziedu baltumam, kas katru gadu atnāk ar jaunu trauksmi un ilgām, jo dzīvē nekas nav nemainīgs.
