Gulbeniete Stompaku partizānu nometnes muzejam dāvā rožukroni, baznīcas dziesmu grāmatiņu un bārdas dzenamo nazi

2.martā pirmo reizi Latvijas vēsturē tika atzīmēta Nacionālo partizānu bruņotās pretestības atceres diena.

Šajā dienā dabas liegumā “Stompaku purvi” partizānu nometnes teritorijā Balvu novada Susāju pagastā norisinājās svētbrīdis un svinīgs pasākums, kurā atklāja rekonstruēto bunkuru-baznīcu, kā arī iesvētīja piemiņas zīmi Stompaku purvos apglabātajiem nacionālajiem partizāniem.

Uz pasākumu devās arī gulbeniete Valērija Kļava, kura glabāšanai muzejam nodeva vēsturiskas viņas ģimenei piederošas lietas: rožukroni, baznīcas dziesmu grāmatiņu un bārdas dzenamo nazi. “Šīs ir personīgās manu vecāku lietas. Mani vecāki pabija Stompaku purvā. Viņi bija spiesti tur būt. Man toreiz bija desmit gadi, un mana bērnība ir skumja. Tā ir gara vēsture. Šīs lietas, ko vēlos dāvināt, nonāks Stompaku purva atjaunotajā bunkurā-baznīcā,” stāsta V.Kļava.

Pavadot laiku pelnītā atpūtā, viņa pieraksta sev, saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem atmiņu stāstus, lai redzētais bērnībā neizgaist. Vienu no atmiņu stāstiem viņa uztic arī “Dzirkstelei”: “Mūsu māja, kuru uzbūvēja tēvs, atradās purva malā meža vidū Šķilbēnu pagastā. Atminos, ka pie mums no meža nāca sveši onkuļi. Mamma viņus pabaroja, un naktī viņi aizgāja. Vienā naktī pāri grāvim tālāk citā mājā ciemojās miliči, kuri pamanīja, ka pie mums ir gaisma. Tas bija 1945.gads. Miliči nāca pie mums pārbaudīt, kas notiek. Viņi iegāja pagalmā, pie mums bija pajūgs piebraucis ar cilvēkiem, un sākās savstarpēja apšaude. Pēc šīs apšaudes bija kritušie. Mums bija jābēg prom no savas mājas, jo tēvs, kurš bija vienkāršs zemnieks, ar mammu runāja: vai nu mūs nošaus, vai mocīs. Un bija tā, ka mūsu māju aizdedzināja. Ja mēs tur būtu palikuši, mēs būtu sadedzināti. Mamma mūs, bērnus, aizveda prom pie vectēva, savukārt tēvs ar pajūgu aizbrauca prom mežā, lai glābtu savu dzīvību. Kur devās mamma, mēs nezinājām. Viņa slēpdamās klīda. Pēc tam tēvs ar mammu satikās, viņi iegāja mežā un nokļuva šajos bunkuros. Mamma stāstīja, ka tur bija baznīca, viņi tur lūgušies. Es pati gan bunkurā nebiju.”

– Inita Savicka

Uzziņai

Stompaku purvā Otrā pasaules kara laikā bija viena no lielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijā ar 24 bunkuriem un vairākām virszemes būvēm, kurā sev patvērumu un kaujas nometni bija raduši ap 400 Latvijas brīvības cīnītāju.