Vienmēr ieturēts. Pieklājīgs un laipns. Pret ikvienu, ko sastop Gulbenes pamatskolas telpās, uz ielas un savā dzīvē.
Vienmēr ieturēts. Pieklājīgs un laipns. Pret ikvienu, ko sastop Gulbenes pamatskolas telpās, uz ielas un savā dzīvē. Ar stingro rokas spiedienu angļu valodas skolotājs Aleksandrs Vickops apliecina, ka dzīvē vadās pēc taisnīguma principa un ir pārliecināts, ka labie darbi atmaksājas vienmēr.
“Kopš sestās klases esmu aizrautīgs filatēlists. Tā ir hroniska slimība, kas turpinās vēl līdz šim laikam. Marku krāšana ir dārgs vaļasprieks, tomēr man, atskaitot grāmatu iegādi, citu izdevumu nav. Markas ir vesela pasaule. Enciklopēdija. Es kolekcionēju mākslas un kultūras tematikas markas. No tām es gūstu to pašu, ko pāršķirstot mākslas albumus vai mācību grāmatas. Informācija tur ir pietiekami plaša,” atzīst A. Vickops.
Turklāt markā redzētais sekmējot vēlēšanos par mākslas darbu uzzināt kaut ko vairāk, meklēt informāciju enciklopēdijās un grāmatās.
“Manas pirmās markas bija saburzītas, saņurcītas, saplēstas. Tad, kad studēju augstskolā, vienmēr apmeklēju visas mākslas izstādes. Vēl joprojām palikusi atmiņā Rēriha personālizstāde. Tādēļ vismīļākais žanrs, par ko meklēju un krāju markas, ir māksla,” stāsta Aleksandrs.
Marku skaitu nezina
To, cik Aleksandra kolekcijā ir marku, nezina arī viņš pats. “Kādreiz vadīju filatēlistu pulciņu. Daži bērni aizrāvās ar šo nodarbi.
“Marku kolekcionēšana ir dārgs prieks, un, ja bērnu interesē arī datori, modernā mūzika, tad vienkārši finansiāli nespēs interesēties arī par markām,”secina A. Vickops.
Aleksandrs, rakstot vēstules citiem filatēlistiem Maijami Floridā, Francijā, Lielbritānijā, Indijā, Filipīnās, Ķīnā, Itālijā, paplašinājis gan angļu valodas zināšanas, gan ieguvis jaunus draugus, arī markas.
Visi kolekcionāri ir aizrautīgi cilvēki. Savā ziņā nedaudz “crazy”. Godīgi. Viņus neinteresē finansiālā puse. Ja otram kolēģim var sagādāt prieku, tad to dara.
Man nekad nav bijusi skaistāka dāvana kā pērn Ziemassvētkos, kad draugs no Amerikas atsūtīja skaistas amerikāņu pastmarku sērijas.
Jūtos kā mākslas galerijā
Kolekcionāram patīk pāršķirot un no jauna apskatīt sakrāto. Tā esot labākā atpūta – “the best rest”.
“Protams, es nesalieku visu kaudzē un kā skopais bruņinieks nepāršķirstu. Nē. Bet, rokās paņemot kādu marku, piemēram, van Goga gleznas, franču impresionistu, Pikasso, Rembranta mākslas darbus, jūties kā mākslas galerijā. Neviens filatēlists visas markas nav savācis, ja nu vienīgi Anglijas karaliene, kas ir kaislīga marku krājēja un kam pieder viena no bagātākajām kolekcijām,” saka A. Vickops.
Viņš norāda, ka Latvijā ražotās pastmarkas pasaulē kotējas augstu. Tās ir kaligrāfiski skaisti noformētas. Tomēr, pēc A.Vickopa domām, Latvijā varētu ražot vairāk tēlotājmākslas markas.
Daudz palīdz svešvaloda
“Ar svešvalodu ir tā – ja regulāri nestrādā, tad cilvēks zaudē visas prasmes. Zināšanas apaug ar sūnām. Kad es studēju filoloģijas fakultātē krievu valodu un literatūru, deva iespēju izvēlēties otru specialitāti. Es izvēlējos angļu valodu. Tas bija prātīgs lēmums,” atzīst skolotājs.
Turklāt vidusskolēnam padomju laikā bija tādas pašas angļu valodas zināšanas, kā tagad ir 6. klases skolēnam. “Kādreiz angļu valoda bija izziņas līdzeklis, tagad sazināšanās. Turklāt, mācoties angļu valodu, neizbēgami jāsaskaras ar Anglijas un Amerikas kultūru. Esmu ASV fans, jo no sabiedriski politiskā viedokļa tā pasaulē ir vienīgā valsts, kur ir pareiza attieksme pret cilvēku, sabiedrību un sociālo taisnīgumu,” uzskata A. Vickops.
Viņš ir iecienījis angļu klasiķu darbus, piedzīvojumu grāmatas. Turklāt lasa tos oriģinālvalodā. “Filma ir virspusīga, bet, ja vēlies iedziļināties cilvēkā, nepieciešama klasiskā literatūra. Tā ļauj ieskatīties dvēselē, pašā cilvēkā,” atzīst angļu valodas skolotājs.
Skolotāja darbs ir nepateicīgs
“Pilsētas dome ar Atzinības rakstu mani apbalvoja par ieguldījumu pilsētas attīstībā. Ir daudz cilvēku, kas šādu atzinību būtu pelnījuši vairāk par mani. Ikvienam skolotājam tā pienāktos. Šis darbs ir nepateicīgs. Tā varbūt nedrīkstētu teikt, tomēr skaidrs, ka skolotājs nesaņem atpakaļ to, ko darba procesā iegulda,” saka A. Vickops.
Viņš par atalgojumu nedomā ne brīdi, bet tikai par to, ka sarūgtina skolēnu vienaldzība, nevēlēšanās censties apgūt vielu. “Skolotāja lielākais prieks ir audzēkņu atdeve mācību un audzināšanas laikā. Ja to sajūt kaut no viena skolēna, tad ir vērts strādāt,” uzskata A. Vickops.
Kaut arī ir visādas grūtības, tikai skolotāja darbā nejūt vecumu. “Skolā vienmēr jūtos jauns. Citādāk arī nevar būt, jo ar bērniem nedrīkst strādāt, ja jūties nekam nederīgs,” saka skolotājs.
Viņa darbā nemēdz būt vienādu dienu. Un tās gan sarūgtina, gan priecē.
“Brīnišķīgi, ja bērns, kam priekšmets nepadodas viegli, nākamajā dienā spēj atbildēt kaut mazumiņu. Bet viņš to ir sapratis. Prieks, ja spējīgākais guvis lielāku progresu. Un šie pozitīvie mirkļi atsver tos, kad nespēkā nolaižas rokas. Loģiski, ka katrs pedagogs vēlas, lai viņa priekšmets būtu mīlēts, lai iegūtais noderētu dzīvē. Tomēr bērni angļu valodas nozīmību bieži vien atskārst tikai vēlāk,” secina A. Vickops.
Bērns ir vērtētājs
Pedagogam esot jābūt patiesam, turklāt attieksmei pret visiem jābūt vienādai. “Bērns visu jūt. Arī to, ja skolotājs nav patiess. Tādēļ es uzskatu, ka skolotājam nevajadzētu slēpt emocijas. Tad, kad bērns ir nosodāms, tas arī atklāti jādara. Skolotājam jācīnās nevis pret, bet par bērnu. Žēl, ka daudzi skolēni tajā brīdī to nespēj saprast,” saka gulbenietis.
Atziņas, ko ievēro Aleksandrs Vickops
Nedari citam to, ko nekad nevēlētos, lai dara tev.
Arī pašam piemīt tumšās ēnas. Un tās ir jāredz un jāatzīst.
Dzīve nekad nestāv uz vietas, un cilvēkam tai ir jāseko.
Nevis cilvēks, bet darbs izvēlas cilvēku.
Labie darbi atmaksājas vienmēr.
