“Katru gadu no jauna Kristus bērniņš nāk” – arvien dzied Ziemassvētkos.
“Katru gadu no jauna Kristus bērniņš nāk” – arvien dzied Ziemassvētkos. Un cilvēki līksmojas. Cits citam nežēlodami sniedz dāvanas un sūta laba vēlējumus. Bērni ar nepacietību vēro nosalušo Salatēti, lai ātrāk ielūkotos dāvanu maisā. Bet pie Betlēmes silītes, kurā guļ Dieva dēls, joprojām stāv uzticamākie – Marija, Jāzeps un gani, kam pasaulē lemts paziņot par Pestītāja dzimšanu.
“Atceros, ka mūsu mājās, kad vēl biju mazs puika, Ziemassvētki iesākās ar iešanu uz mežu pēc egles. Devos kopā ar diviem brāļiem, un tas bija jaukākais brīdis. Bieži vien tieši vēlā Svētvakarā, nobridušies pa dziļo sniegu, ieradāmies mājās. Manā atmiņā šie svētki nesaistījās ar garu sēdēšanu pie klātiem galdiem, saiņojot vaļā dārgas dāvanas, bet ar gaidīšanu, gatavošanos, jo Svētvakara burvība paiet ātri. Toreiz neviens nerunāja un nestāstīja man par Jēzu, par viņa dzimšanu. Atklāsme, ka šie ir Viņa svētki, nāca gaužām vēlu. Man bija 21 gads,” atceras Gulbenes baptistu draudzes sludinātājs Juris Komels.
Nesen viņš lasīja stāstu, kā kāda puika dzimšanas dienu nosvinēja bez viņa klātbūtnes. Kad jubilāra tante jautāja, kā viņš vēlas nosvinēt savu dienu, vienīgā vēlēšanās bija uzaicināt daudz bērnu, ar kuriem varētu spēlēties un iet rotaļās. Viņš, braukājot ar velosipēdu, bija iekritis dubļos – netīrs, nosmulējies pārnāca mājās, kur viesi jau atzīmēja drauga jubileju. Bērni, ieraudzījuši ienākam netīru puišeli, sauca to par klaidoni, norādot, ka uz svētku vakariņām var ierasties tikai aicinātie. Bērns izgāja laukā un paslēpies raudāja.
“Šobrīd ir analoģiska situācija, jo Ziemassvētkus svinam bez Jēzus. Tagad tas kļuvis par laiku, kad cits citam priecīgi sarūpē dāvanas, bet pamatsatura nav. Jēzus nāk pie savējiem, bet tie viņu atstumj, un cilvēkiem ir sajūta, ka svētkus skaisti var nosvinēt arī bez jubilāra,” saka sludinātājs.
Dāvanas nevērtē pēc cenas
Sludinātājs atzīst, ka nav svarīgi, ko saņem Ziemassvētkos, bet gan kā dāvinātājs to pasniedz. “Bērna uzdāvinātam zīmējumam vai iesaiņotai konfektei ir daudz lielāka vērtība nekā “Mercedes” atslēgām. Svarīgi, ar kādu sirds attieksmi šī dāvana nākusi. To nevar vērtēt ne pēc cenas, ne satura. Arī es bērnībā vecākiem svētkos centos pats darināt apsveikumus un dāvanas, un vēl joprojām man šādas veltes ir vismīļākās,” saka J. Komels.
Svētkus svarīgi izjust
Priesteris Vjačeslavs Bogdanovs atceras, ka bērnībā Kristus dzimšana tika svinēta, kaut arī komunismā tie bija neatzīti un izsmieti svētki.
“Lai arī toreiz bija grūtības ar ārējo ticības apliecināšanu, mājās vienmēr viss tika sagatavots, lai tos nosvinētu kristīgi. Kopā ar ģimeni Svētvakarā devos uz baznīcu, bet mājās lauzām oblātas, cits citam novēlot Dieva svētību un žēlastību. Vienmēr bija atbilstošs Ziemassvētku mielasts, kas sākās ar skāba auzu pārslu ķīseļa, kas simbolizē Veco Derību, dzeršanu. Tad piedāvāja saldāku dzērveņu ķīseli – Jaunās Derības laika simbolu. Toreiz saimnieces godu noteica pēc zivju ēdienu skaita – jo to vairāk, jo labāka saimniece. Zivs kristīgajā tradīcijā ir Kristus simbols,” norāda V. Bogdanovs.
Dažreiz, baidoties no skolotājām, kas Ziemassvētku vakarā stāvēja pie baznīcas, lai uzmanītu nepaklausīgos bērnus, kas, spītējot padomju iekārtai, apmeklēja baznīcu, Svētā mise izpalika un tā bija jāatliek uz citu dienu. Bet svētku noskaņojumu neviens ar varu atņemt nevarēja. “Kopš 14 gadu vecuma Ziemassvētki man vairs nebija tikai jautrības un prieka svētki. Tā bija arī kalpošana, jo kā ministrants kalpoju draudzes prāvestam, līdz kļuvu priesteris. Tomēr būt pie altāra arī svētkos manī izraisa tikai prieku un gandarījumu,” atzīst priesteris.
Ziemassvētki ir ģimenes svētki
Tā uzskata arī priesteris V. Bogdanovs un norāda, ka šajos svētkos pie viņa ciemos atbrauks mīļi un tuvi cilvēki. Viņam ir 18 krustbērni. Tālākais dzīvo Vladivostokā. Daudzi Ziemassvētku vakarā izvēlas laulāties, kristīt bērnu. Baznīcā tad valda savāds noskaņojums. Miers un Kristus mīlestība reāli jūtama un klātesoša. Tā uzrunā visus. Tādēļ šajos svētkos neviens nevar sajusties vientuļš. Katrs tiek uzrunāts. “Vēlu paveikt nepaveicamo, saglabāt nesaglabājamo, par spīti ikdienišķībai dzīvē izplaucēt brīnumu, par spīti grūtībām būt laimīgiem. Svinot Kristus dzimšanas svētkus un sagaidot jauno gadu, vēlu Dieva svētību, veselību un veiksmi,” saka V. Bogdanovs.
Kristum vajag cilvēku sirdis
“Ziemassvētku vēsti mēs saņemam tādēļ, ka Dieva dēls tiek sūtīts kā dāvana. Katros saulgriežos to atkal saka, un ļaudis to vēlas sadzirdēt. Iepriecinājums sākas ar Viņu. Bet, ja cilvēks ir priecīgs, tad nepietiek ar to, ka viņš jūtas un emocijas patur sevī. Ar tām ir jādalās. Un vispirms šī dalīšanās sākas ģimenē,” secina Gulbenes luterāņu draudzes mācītājs Atis Bambāns.
Viņš uzskata, ka Dievam nav lielāka prieka par to, ja Viņš ir gaidīts. “Katru viesi vai nācēju iepriecina, ja viņu sagaida. Kristus prieks sākas ar to, ja mēs Viņu uzņemam mīlestībā un patiesībā. Nevis kaut ko noslēpjot, rādot tikai priecīgu seju un sapušķojot māju, bet ticībā. Šis ir izlīdzināšanās laiks, kad salabt var tuvi cilvēki. Šis ir laiks, lai nožēlotu izdarītos grēkus. Kristum svētkos neko citu nevajag kā tikai cilvēku sirdis un patiesu atgriešanos,” saka A. Bambāns.
