Klusā nostūrī, nelielā aizsnigušā valstībā – Adulienā, uz kuru ved apsarmojušu koku ieskauts ceļš, – dzīvo Marika un Jolands Andževi un viņu abu vislielākie dārgumi – Elisa un Marisa.
Klusā nostūrī, nelielā aizsnigušā valstībā – Adulienā, uz kuru ved apsarmojušu koku ieskauts ceļš, – dzīvo Marika un Jolands Andževi un viņu abu vislielākie dārgumi –
Elisa un Marisa.
Pārkāpjot dzīvokļa slieksni, pretī izskrien lielākais meitēns un priecīgi sasveicinās. Turpat aizmugurē staigulī stāv smaidoša un droša mazā māsiņa. Un viņām ir vērts priecāties, jo pasaulē ir divi cilvēki, kas viņas sauc par brīnumiem. Par Dieva bērniem.
Lai kļūtu par vecākiem, viņiem nācās ilgi ciest. Raudāt un nesaprast, kādēļ tiek laupīts prieks pasaulē ieraudzīt to, ko visvairāk gaidi. Nedzīvs piedzima pirmais bērniņš. Tika meklēti iemesli, kādēļ pār viņu jauno ģimeni pārvilcies šis melnais mākonis.
Tomēr Marika ar Jolandu nepacietīgi gaidīja iestājamies jaunu, noturīgu grūtniecību. Nebija cerētā rezultāta. Un tikai pirms pieciem gadiem, kad Marika apzinājās, ka atkal ir mātes cerībās, viņa stingri apņēmās, ka būs stipra tik, cik var būt tikai māte. Apņēmās, ka viņai būs bērniņš – dzīvs, vesels un galvenais – laimīgs.
“Pēc pirmās neveiksmes dzīvoju galējā pesimismā. Kad apzinājos, ka iestājusies grūtniecība, priecājos, tomēr pārņēma uzmācīgas bailes, kā būs. Kad bērniņam bija 16 nedēļas, sākās nebūšanas, un īsi pirms Ziemassvētkiem nokļuvu slimnīcā. Tur pagāja visi svētki, arī Jaungads. Un nedēļa pārvērtās par trīs mēnešiem. Tie bija grūti, un aizmirst tos nav iespējams,” atceras Marika.
Laimi pavadīja bailes
Marika vairs neticēja, ka viss izdosies. Katru vakaru lūdza Dievu ar vārdiem: “Dievs, ļauj mums izturēt šo laiku. Meitiņ, ja mēs izturēsim, tad abas satiksimies.” Kalendārā atzīmēja katru dienu, kas pārdzīvota.
“Elisu dzemdēju Valmierā, un meitiņa, sagaidījusi 31. grūtniecības nedēļu, nāca pasaulē. Es sevi iedvesmoju, ka man meitas labā jāizdara viss, ko spēju. Jo tikai no manis ir atkarīgs, kāds būs bērns. Mūsu Elisa ir izcīnīta,” saka Marika.
Pēc dzemdībām meitiņa tika atšķirta no Marikas. Tikai nākamajā dienā viņa gājusi uz neiznēsāto bērnu palātu, lai ieraudzītu un daudzu bērnu pulkā atpazītu savējo. “Piegāju pie mazulīša. Pieslēgts pie aparāta. Nevarēju viņu paņemt rokās un samīļot. Tikai ar acīm un sirdi priecājos,” saka Marika.
Un viņa piebilst, ka pirmajā gadā nevarēja no visas sirds justies droši. Laimes apziņa bija mānīga. Tika darīts viss, lai Elisa panāktu vienaudžus. “Zināju, ka man pirmajā bērna dzīvības gadā jāatdod visa sava enerģija un labās emocijas, lai viņai dzīvē nekā netrūktu,” atzīst divu meiteņu mamma.
Viss ir paredzēts
“Sapratām, ka mums būs atkal ģimenes pieaugums. Nekad nevar teikt, ka negaidīti un neparedzēti. Viss vienmēr ir iepriekš paredzēts! Dievs gribēja, lai tā būtu, un tā arī notika,” ir pārliecināts Jolands.
Un par spīti pirmajām neveiksmēm, šī grūtniecība norisinājās bez lielām problēmām. Netika plānots, ka Marisas dzimšanas brīdī blakus būs abi vecāki, ka bērns piedzims neilgi pirms Ziemassvētkiem un gada skaistākos svētkus viņi četratā pavadīs jaunajā, izremontētajā dzīvoklī pie eglītes, kas greznota ar mīlestības rotājumiem.
“Piektdienas agrā rītā man vajadzēja doties uz Rīgu mācīties. Nekad tā nebija noticis, bet pulkstenis nozvanīja stundu vēlāk. Vilciens bija aizgājis. Nepagāja ne stunda, un bija jābrauc uz slimnīcu,” atceras Marisas tētis, bet mamma piebilst, ka augstāki spēki likuši viņam palikt mājās.
Vienam izciest ir grūti
“Ja cilvēks grūtā brīdī paliek viens, tad rodas drūmas domas, izdomā pašu ļaunāko. Divatā jutāmies drošāk un par sāpēm gandrīz nemaz nedomājām. Iznāca laiks, lai spēlētu vārdu spēles un “karātavas”,” secina Jolands.
Marika arī atzīst, ka sieviete dzemdību brīdī viena izjūt visu to smagumu, kas viņai uzlikts, un sevī skandē vārdus: “Ak, es nabadzīte!” Tad sāk domāt, kāpēc vecmāte nepalīdz, kāpēc palātā viņa ir viena.
“Skaidrs, ka jāklausās, ko saka vecmāte. Arī topošajai māmiņai jāstrādā, jo tajā brīdī nevar domāt tikai par sevi. Bērnam pārciest dzemdības ir daudz grūtāk nekā sievietei. Tagad, atceroties tās stundas, kas pavadītas dzemdību nodaļā, saprotu, ka visu var pārciest, ja blakus ir cilvēks, kas tevi mīl, kas pasaulē bērniņu gaida tikpat stipri kā māte. Turklāt tajā brīdī, ja blakus ir vīrs vai draugs, domā arī par to, kā viņš jūtas,” uzskata Marika.
“Es zināju, cik stirpa ir Marika, cik daudz viņa spēj. Ja sieva dzemdību brīdī sacīja, ka izturēs, es biju drošs. Ar varu vīrieti nevar piespiest būt līdzās, lai viņam grūtā brīdī sieva varētu pārmest: redzi, ko man esi nodarījis. Tas, vai tu vēlies būt blakus, ir jājūt. Ja tu vari palīdzēt un to gribi darīt, tad ir jādodas līdzi. Ja tikai noskatīties, tad nav vērts,” atzīst Jolands.
Otra bērna piedzimšanas brīdī Mariku pārņēmusi tik lielas laimes sajūta, kāda nekad dzīvē vēl nebija izjusta. Vienreiz dzīvē viņi par dzīvību, kas nākusi pasaulē un viņu dzīvē, jutušies droši. “Kamēr es gulēju, tētis jaundzimušo meitiņu varēja glāstīt un samīļot,” atceras Marika, bet Jolands smaidot lepni piebilst, ka bijis pirmais, kas bērnu paņēmis klēpī. Tad arī pirmoreiz nodziedājis speciāli Marisai komponētu šūpuļdziesmu.
Māsas satiek labi
“Kad piedzima Elisa, domājām, ka viņa būs ģimenē vienīgais bērns. Tādēļ ļoti saudzējām, lolojām un lutinājām. Kad apjautām, ka būs otrs, uztraucāmies, kā Elisa reaģēs, vai nebūs greizsirdīga, vai iemīļos to, ko mamma ar tēti viņai uzdāvina. Uzreiz stāstījām, ka mammai vēderā ir bebītis, ka mēs visi viņu gaidām un mīlēsim. Viņa sāka ar to sarunāties, paijāja manu vēderu, solīja dot mīļākās mantas. Viņa bija vienīgā, kas bija pārliecināta, ka būs māsa. Tādēļ pēc dzemdībām abām māsām ir apbrīnojami labs kontakts,” saka Marika.
Un brīdī, kad Elisa kopā ar tēti ieradās dzemdību nodaļā, lai apciemotu mammu un samāsu, Marika sajutusi, cik liela un gudra vecākā meita kļuvusi. Toreiz abi jaunie vecāki no visiem draugiem un paziņām saņēma apsveikumus ar vārdiem: jūs jau sen to bijāt pelnījuši.
Dzīvībai ir cita vērtība
Dzīvē ir jānovērtē tas, kas ir dots. Tad, ja kārotais nāk ar grūtībām, tam ir cita vērtība. Bērnu dzīvībai Andževu ģimenē ir vērtība. Pirms bērnu piedzimšanas tētis katrai uzrakstīja no slimnīcas mājā nākamo un šūpuļdziesmu. Katrai tika domāts nedzirdēts vārds. Mamma meitām raksta dienasgrāmatu. Tētis ieskaņojis viņu dziedātās dziesmas un ierunātus pirmos vārdus.
“Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Kad vēl bijām bez bērniem, devāmies pie tuviniekiem, bet neguvām svētku noskaņu. Kad mājās ienāca meitas, Ziemassvētki kļuva par mīļiem un gaidītiem svētkiem, jo nav lielāka brīnuma pasaulē par bērnu. Un tas ir arī mūsu ģimenes brīnums,” godīgi saka Jolands.
Marika un Jolands Andževi kopdzīvi sāk 1993. gada 21. augustā.
1998. gada 21. aprīlī dzimst Elisa Andževa.
2000. gada 8. decembrī dzimst Marisa Andževa.
Jolands ir Adulienas speciālās internātskolas mūzikas skolotājs.
Marika ir medicīnas māsa Jaungulbenes slimnīcā.
Jolands, sagaidot mājās pārnākam otro meitiņu, komponēja dziesmu, kuras vārdi izsaka to, ko viņi domā par bērniem un par dzīvību:
Rit saule,
Rit mēness,
Rit pasaule baltā,
Pa dzīvības taciņu
Bērniņš rit.
Pa dienu – caur sauli,
Pa nakti – caur zvaigznēm,
Caur māmiņu, tēti
Pasaulē rit.
