Māsas karmelītes: veido betlēmes ainu.
Māsas karmelītes: veido betlēmes ainu
Bērniņa Jēzus māsas karmelītes – māsa Vianneja no Svētā Jāņa Evaņģēlista, Marija Eugenia no Svētā Gara un Marija Konsuela no Jēzus Svētajām brūcēm, sagaidot Ziemassvētkus, Gulbenes katoļu baznīcā iekārtojušas nelielu Betlēmes ainu, kas atgādina par Kristus dzimšanas notikumu.
“Baznīcā mazās Betlēmes iekārto jau kopš seniem laikiem. Viena tradīcija vēsta, ka Svētais Francisks no Asīzes reiz Ziemassvētkus vēlējies nosvinēt mežā. Tā bija brīnišķīga ideja, jo augošās eglēs iededzināja sveces, kā arī kādā grotā vēlējās atgādināt Pestītāja dzimšanas notikumu. Alā guldīja Jēzus bērniņu, bet virs tās svinēja Svēto misi. Leģendas vēsta, ka bērniņš mises laikā atdzīvojies un uzsmaidījis. Tajā vietā nakts vidū bija gaišs, visi apkārtnes iedzīvotāji sapulcējās ap grotu un redzēja Ziemassvētku brīnumu,” stāsta māsa Vianneja. Viņa norāda, ka daudz senāk Betlēme veidota kādā Romas baznīcā, kura godināja Jēzus silīti. Vēlāk tukšajā silītē tika ievietots bērniņa attēls.
Ziemas-svētkos valda prieks un smiekli
“Kūtiņu, kurā Pestītājs piedzima, katrs var izveidot tādu, kādu viņš to redz un saprot. Mūsu izveidotā kūtiņa ir pieticīga, jo Dievs vēlas savienoties ar visnabadzīgākajiem cilvēkiem, kam ir grūti un kas jūtas nelaimīgi,” atzīst māsa karmelīte.
Kristus dzimšana Karmelā ir bagāta svētku tradīcija. Viņas ir Bērniņa Jēzus māsas, tāpēc šie ir brīnišķīgākie svētki gadā. “Ziemassvētku priekšvakarā klosterī ir nobeigti visi darbi. Klostermāsas sapulcējas ēdamistabā, lai pirms ganiņu mises atvērtu apsveikumus, kas adventā ir atsūtīti. Savā starpā laužam oblātas un vēlam cita citai visu to, ko sirds sirdij šajos svētkos vēlas pateikt. Tad seko gavēņa vakariņas,” stāsta māsa Vianneja.
Klostera regula paredz, ka pēc tam jādodas gulēt, bet tad kāda māsa, kas ir pārģērbusies par eņģeli, staigā un dzied pa visu klosteri, ceļot aizmigušās māsas augšā svinēt priecīgo piedzimšanas notikumu. “Tad visas māsas steidzīgi ģērbjas un uz sacensībām meklē klosterī paslēpto Jēzus bērniņu. Tad, kad visi līdz Kristum ir nokļuvuši, ir lūgšana klusumā, saruna ar Jēzu. Bērniņš tiek aiznests uz kapelu un ievietots silītē, un tikai tad sākas ganiņu mise,” stāsta klostermāsa.
Kaut Karmels ir lūgšanas un klusuma māja, Ziemassvētkos tur ir troksnis, prieks un smiekli. Tad eņģeļi atlidojot un atverot dāvanas un apsveikumus. Ziemassvētku oktāvā karmelītu māsas Jēzus bērniņu nēsā līdzi gan uz ēdamistabu, gan kapelu. Tas ir vienmēr līdzās.
“Ziemassvētku laikā ir nevainīgo bērniņu diena, kad klosterī viss “apgriežas kājām gaisā” – tikko iestājusies postulante kļūst par ģenerālo māsu. Ir pārģērbšanās. Jaunākie izdomā jokus. Vecākie klausa jaunākajiem. Šajā laikā mēs priecājamies, dziedam daudzas svētku dziesmu. Ir kopīgs prieks,” saka māsa Vianneja.
Viņa atzīst, ka, dzīvojot pasaulē, nekad Ziemassvētkus tā nav pārdzīvojusi un izdzīvojusi kā tieši klosterī.
“Dieva iemiesošanās noslēpums agrāk man nebija līdz galam izprotams. Cilvēki redz Jēzus bērniņu, saprot, ka tieši caur jaundzimušo Dievs ienāk mūsu vidū. Bet tomēr to uztver nedaudz skumji. Šķiet, ka šo lielo noslēpumu līdz sirds dziļumiem var izjust tas, kas ir kopā ar Dievu. Kādreiz Lieldienu notikums bija liels brīnums. Tikai tad, kad liels cilvēks kļūst savā sirdī kā bērns, viņš sajūt Dieva skaidrību un apjauš, ka Ziemassvētkos saņem Dieva mīlestību,” saka māsa Vianneja.
