Pēc sešiem svešumā pavadītiem gadiem Monta Leišavniece un Juris Pujats atgriezās Latvijā – tur, kur saknes un mājas sajūta, un tas ir Tirzas pagasta “Jaunbaložos”. Noteicošais brīdis šim lēmumam pienāca tad, kad viņu dēls Mārcis sāka runāt angliski, nevis latviski. Montai un Jurim tas bija skaidrs signāls – bērnam jājūtas piederīgam savai tautai un videi, līdz ar to jāatgriežas Latvijā.
Atgriežoties laukos, viņi ar jaunu skatījumu ieraudzīja to, kas ikdienā bieži paliek nepamanīts: brīvība, plašums, svaigs gaiss, abiem dēliem Mārcim un Raitim – draudzīga vide, dabas tuvums un latviešu valoda, kas skan visapkārt.
Tagad viņi kopā ar Jura mammu Valentīnu jau otro gadu saimnieko “Jaunbaložos” un pievēršas zemes darbiem – audzē ķiplokus, gatavo veselīgu produktu “Ķiploki medū”, kā arī izmanto pļavas bagātības, radot īpašu līdzekli grauzējiem ziemā, ko nākotnē Monta iecerējusi izplatīt veterinārajās aptiekās. Dzīve laukos viņiem kļuvusi ne tikai par iespēju bērniem augt dabiskā un latviskā vidē, bet arī par jauna ceļa sākumu.
Nākamgad būs jau trīs lauki
Juris stāsta, ka šogad ķiploku raža izdevusies ļoti laba. “Ķiplokiem netraucēja šis laiks. Arī vieta bija pateicīga – kalnā augšā. Tie, kas auga lejā, gan bija sliktāki, mazāki, bet kalnā – nekādas vainas. Ķiplokus audzējam pirmo gadu,” stāsta Juris.
Monta turpina, ka ķiploks ir pieticīgs. “Ieliec zemē, un tas aug. Protams, vajag parušināt, dot gaisu. Šogad tā lija, ka ļoti placināja zemi un nevarēja izvagot,” stāsta Monta.
Valentīna piebilst, ka ķiploku audzēšanu pārņēmuši no radiem. “Viņi gribēja beigt audzēt ķiplokus, bet tādus taču nedrīkst laist zudumā. Bija tik skaistas ķiploku galvas!” stāsta Monta.
Šis ir pirmais gads, kad ģimene ķiplokus audzē lielākā apjomā. “Mamma jau tos audzēja arī agrāk priekš savām vajadzībām. Pērn bija viens dārzs, šogad jau divi, bet nākamgad būs trīs. Apjomu palielinām. Šogad pamēģinājām arī tirgot. Cilvēkiem ir interese. Konkurence nav tik spēcīga, un beigās pat pietrūka. Uz tirdziņiem pat nepaspējām aizvest,” stāsta Monta.
Juris turpina, ka lielai daļai audzētāju esot šķirne ‘Ļubaša’, taču viņi izvēlējušies pievērsties citām.
“Mums ir ‘Latvijas zilais’ un vēl kāda sena, laba šķirne, ko dažviet dēvē arī par ‘Senlatvieti’. Tagad tos daivojam un gatavojam stādīšanai. Stādīšana notiks vēlāk rudenī,” stāsta Juris un Monta.
Rudenī 130 kilogrami ķiploku ies atpakaļ zemē. “Bet varbūt būs jāpiepērk. Garšas un stipruma ziņā abas šķirnes labas. Ar ķiplokiem tiekam galā saviem spēkiem. Varbūt pie stādīšanas būs jārīko draugu un ģimenes talka,” saka Monta.
Viņa atzīst, ka bez Jura mammas būtu ļoti grūti. “Mums visiem ir pilnas slodzes darbi, un paspēt visiem strādāt dārzā ir īsts izaicinājums. Bet tāds jau bija mērķis – ja ir zeme, tad jādarbojas un jādara kaut kas lietderīgs. Tehnika visa ir no Jura vecākiem. Tas mums ir liels atspaids,” stāsta Monta.
Tagad ģimene plāno piedalīties projektā. “Varētu jau darīt visu lēnām paši, bet, ja Eiropa piedāvā projektu, kur varam ātrāk tikt pie tehnikas, jāizmanto šī iespēja. Vajadzīga tehnika, kas palīdzētu stādīt un ravēt. Tas ļoti atvieglotu darbu. Šogad stādīšana vēl būs roku darbs, jo projekta rezultāti būs zināmi tikai ap Ziemassvētkiem,” skaidro Monta.
Ģimene šī projekta gaitā radījusi arī “Ķiplokus medū”. Medus palīdz ķiplokam izcelties, bet tajā nav izteikta ķiploka aromāta. Tas ir veselīgs un alternatīvs risinājums vitamīniem, ko parasti nopērk aptiekās. “Medus mums pašiem nav, tāpēc to pērkam,” stāsta Monta.
Mūsu Latvijas pļavas
“Strādājot veterinārajā aptiekā, ievēroju, ka cilvēki bieži pērk sienu grauzējiem. Un man likās – kāpēc pirkt sienu no Spānijas vai Itālijas, ja mums pašiem ir savas Latvijas pļavas? Vai tad mūsu zāle ir sliktāka grauzējiem?” prāto Monta.
Viņa jau ir nokārtojusi nepieciešamās formalitātes, tagad atliek tikai to izplatīt. Sienu paredzēts izmantot kāmīšiem, degu, jūrascūciņām, trušiem.
Valentīna papildina, ka zālei pievienotas arī dillītes, kumelītes, piparmētru kātiņi. Monta skaidro, ka tie ir nelielos daudzumos, bet pietiekami, lai grauzējiem būtu, ar ko zobus asināt un atrast nepieciešamo, kas konkrētajā brīdī vajadzīgs. Piemēram, kumelīte vai piparmētra dod aromātu un nomierinošu efektu.
Savas zemes vērtība
Monta stāsta, ka pirms tam sešus gadus dzīvojuši Anglijā.
“Tikai otro gadu esam atpakaļ Latvijā. Mums bija, kur atgriezties, un mēs vēlējāmies, lai mūsu bērni tomēr aug par īstiem latviešiem. Mēs saņēmāmies un pirms diviem gadiem atgriezāmies mājās. Jura vecākiem jau bija iemīta taciņa, un bija tikai loģiski izmantot šo iespēju. Pirms tam ilgi runājām, ka kādreiz būtu jābrauc atpakaļ. Un, kad mūsu vecākais dēls Mārcis sāka runāt angliski, sapratām – vai nu tagad, vai arī nekad. Dēlam toreiz bija trīs gadi. Tajā vecumā viņš ātri adaptējās. Pagāja daži mēneši, un viņš sāka runāt latviski. Mēs esam ļoti pateicīgi audzinātājām bērnudārzā, kas bija iecietīgas un pretimnākošas, jo sākumā nebija viegli saprast, ko bērns saka, jo angļu valoda viņam nebija “tīra”,” atminas Monta.
Tirzas pagasta “Jaunbaložos” jauno ģimeni gaidīja Jura mamma. “Salikām visas mantas treilerī iekšā un atbraucām,” saka Juris. “Mana ģimene gan palika Anglijā. Viņi atbalsta morāli, un arī tas ir nepieciešams,” piebilst Monta.
Viņi nedaudz ieskicē arī dzīvi Anglijā. Protams, alga tur bija lielāka, bet arī izdevumi bija daudz lielāki.
“Kā jau visur – jāstrādā. Neko par velti nedod. Strādāt jāprot gan tur, gan šeit. Un tad sāka rasties domas: kāpēc būt tur, ja nejūties kā mājās?” saka Monta.
Tomēr Juris un Monta centās tur dzīvot pilnvērtīgi. Īrēja māju, viņiem bija sava siltumnīca un dobīte ar kabačiem un gurķiem. “Laikam tas ir asinīs,” smaidot saka Monta. Jurim bija garāža, jo tas ir viņam, bet Montai – dārzs.
“Šeit, Latvijā, jā, ceļš līdz darbam ir tāls, jo es strādāju Gulbenē, bet laiks ceļā ir līdzvērtīgs tam, ko agrāk pavadījām sastrēgumos Anglijā. Bērnudārzs un skola ir tepat. Tagad saproti savas zemes vērtību. Jā, cilvēki te varbūt ir nedaudz drūmāki, jo angļi ir ļoti laipni,” stāsta Monta, savukārt Juris novērojis, ka cilvēki te bieži ir nokaitināti. “Bet kā viņi var būt visu laiku laipni, ja ikdienā ir tik daudz dažādu problēmu?” retoriski nosaka Juris.
Klāt dubultsvētki
Lai arī sācies rudens, “Jaunbaloži” ir ieskauti ziedošās puķēs. Tagad dārzs rotājas ar krāšņām rudens puķēm, bet īpašu uzmanību piesaista hortenzijas. To Montai un Valentīnai ir vairākas šķirnes. Jaunajai saimniecei ļoti patīk pašai no sēkliņas izaudzēt katru augu, arī gurķus un salātus. Ziedu skaistums viņai ir īpaši svarīgs, jo tas sniedz īpašu prieku un gandarījumu.
Lauku darbos tiek iesaistīti arī abi mazie puikas. “Viņiem ir jāļauj palīdzēt. Viņi grib palīdzēt,” uzsver Monta.
Šīs nedēļas nogale viņu ģimenē būs īpaša. Tēva diena šogad sanāk gandrīz vienlaikus ar Montas dzimšanas dienu, tāpēc viņiem būs īsti dubultsvētki.
“Manā ģimenē svētkus vienmēr centās svinēt, vecāki par to rūpējās. Arī es cenšos nodot to tālāk saviem bērniem, lai svētku dienās būtu laiks kopā būšanai, nevis darbiem,” saka Monta.
#SIF_MAF2025 #stiprakopienastipravalsts2025
Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts 2025” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
