Pēc dažiem soļiem sirmo kundzīti biju panākusi un, ieskatījusies viņai sejā, sirsnīgi sveicināju. Sieviņa acumirklī apstājās un gluži samulsusi jautāja:
– Es atkal kaut ko muļķīgu pateicu?
– Nē, nē, viss kārtībā, – steidzu viņu mierināt un vēlreiz ieskatījos viņas sejā – tādi pazīstami vaibsti slēpās aiz smalkā krunciņu raksta.
– Vai tiešām… Almas tante? – nedroši minēju, jo skaidri apzinājos, ka ļoti ilgs laika posms pagājis, kopš viņu redzēju pēdējoreiz.
– Jā-a, – sieviņa tikpat piesardzīgi lūkojās man pretī, laikam jau arī nespēdama sazīmēt kādu no sava paziņu loka.
– Manu vecmammu Annu gan jau atceraties un manus vecākus arī, – bildu un steidzu ieviest skaidrību gana seno notikumu virknē.
– Jums savulaik bijis tas gods būt saimniecei un klāt galdu Annas un vēlāk arī manas mammas un tēta bērēs.
Ieskatījusies manī ciešāk, Alma pārsteigumā iepleta acis:
– Vai, manu dieniņ’, tas nu gan ir brīnums, ka mani vēl no tiem godu laikiem kāds atceras! Kur nu vairs… Viss jau aizmirsies, lai gan – tavējos labi atceros. Bet ko nu mēs te uz ielas stāvam, ja ir laiks, ienāc pie manis, tepat vien blakus esam, ar liepziedu tēju uzcienāšu. Būs iemesls atminēties tos laikus, citādi par kaitēm un nebūšanām vien jādomā.
Man bija laiks un, kā izrādījās – daudz laika, jo Almas tantes stāstītais gan tieši, gan netieši bija saistīts ar manas dzimtas mājām.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
