Stāsts: Bez steigas

Monikas un Ilgoņa ģimenes dzīvē viss bija kā pienākas – gan kopīgs darbs un atpūta, gan kopīgs budžets un plānošana. Bija kopīgas sarunas un noslēpumi, bija smiekli un asaras, un kā jau tas pieklājas – šad tad pa kādam strīdam. Gluži tāpat kā vairums cilvēku, arī viņi apvainojās, ja kāds smīnēja par viņu savādajiem izteicieniem, dusmojās, ja nosauca par muļķiem vai pāķiem, un priecājās par uzslavām, kas pēdējā laikā gan vairs negadījās visai bieži. Kādā žurnālā Monika bija atradusi rakstu, kur psiholoģe iedziļinājās saskarsmes kļūdās, un no tā varēja saprast, ka komplimentu izteikšana un paslavēšana par labi paveiktu darbu sabiedrībā netiek atbilstoši novērtēta, tātad – ja par šo problēmu jāraksta tik plaši, tad tā ir visas sabiedrības problēma, un nav ko pārmest vīram, ka viņš skopojas ar uzslavām – viņam vienkārši tam nav laika.

Monikas un Ilgoņa darbavietā gan tās sabiedrības bija visai maz – tikai Gusts, kurš bija tik vecs kā pati ferma, tāpēc pēdējā laikā pats prasījās atbalstāms un kopjams – pat tukšas dakšas vairs nejaudāja cilāt, kur nu vēl kādu govs pļeku atmest malā. Sausus pakaišus no ķerras kaisīja stenēdams un kunkstēdams. Daudz vairāk vārdu pārmīt sanāca ar piena savācēju Krišu, lai gan viņam patika gari un plaši izrunāties par savu piena mašīnu, nevis par sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem, tomēr – reizēm viņš izrunājās itin gudri un prata Monikai izteikt komplimentus.

Tās trīsdesmit govis, kuras ikdienā vajadzēja izslaukt, pabarot un apkopt, protams, arī nevarēja neņemt vērā. Monika pat domāja, ka tieši tās vislabāk pazīst viņas sūrošanos, un, ja vien Gusts nepārtraukti nemaisītos pa kājām, raibaļām nāktos uzklausīt vēl visvisādu Monikas prātuļošanu.