Simpātisks, kluss, līdzsvarots. Tāds ir pirmais iespaids par Ilmāru Brici. Lai par ko runātu, atgriežamies pie biatlona.
Simpātisks, kluss, līdzsvarots. Tāds ir pirmais iespaids par Ilmāru Brici. Lai par ko runātu, atgriežamies pie biatlona. Tā ir viņa ikdiena. Kā karavīram. Atlikt plānoto treniņu – tas neesot iespējams. “Ja nu vienīgi zemestrīce un no gaisa birst akmeņi,” saka Ilmārs. Ja lietus “gāž”, tad var nogaidīt, ka līst mazāk. Bet treniņš vienalga būs.
Lai arī biatlons ir ziemas sporta veids, treniņi notiek visu gadu. Vasarā jāuzņem spēks. Nupat Ilmārs izturējis badošanās kūri – 17 dienas pārticis no ūdens un medus. Intensīvi gājis pirtī. Izdevies nomest apmēram 10 kilogramus svara. Taču pēc badošanās pārtraukšanas svars atgūts ar skubu. Nu ir pieci lieki kilogrami. Toties organisms tīrs. Tas palīdz neslimot ziemā.
Parasti Ilmāra dienas režīms vasarā ir šāds: celšanās pusastoņos, tad dodas rīta rosmē. “Lai pamostos, ir jānoskrien trīs līdz pieci kilometri. Dažreiz pavingroju. Tad ir brokastis. Neko daudz ēst nevar, jo tūlīt jau ir jāiet uz otro treniņu. Tur dara to, kas ir paredzēts programmā. Tā ir šaušana ar slodzi vai bez tās, skriešana, slēpošana ar skrituļslēpēm. Ir dienas, kad ap 17 kilometriem ir jāpieveic. Ir dienas, kad nekas nav jādara. Parasti tāda ir svētdiena,” stāsta Ilmārs.
Pēc rīta treniņa esot pusdienlaiks. Tad – neliela atpūta. Var pagulēt. Tad ir otrs treniņš. Pēc tam – vakariņas. Nereti diena beidzas ar vēl vienu treniņu. Galvenokārt tas mēdz būt saistīts ar šaušanu. Tiek izmantota speciāla kompjūtera iekārta. Un tad jau ir pavisam vēls. Ap pulksten vienpadsmitiem vakarā ir jāiet gulēt.
Vasarā mājās pavada mēnesi
Vasarā mājās Ilmārs ir tikai jūnijā. Pārējā laikā viņš trenējas ārpus Latvijas. Tas nozīmē, ka arī dzimšanas dienu viņš nesagaidīs kopā ar ģimeni. Tajā laikā Ilmārs trenēsies Lietuvas ziemas sporta centrā Ignalinā, kur izveidota septiņus kilometrus gara rollerslēpošanas distance.
“Neatceros, kad esmu dzimšanas dienu svinējis kopā ar saviem vecākiem. Tā nav bijis jau vismaz 20 gadus. Visu laiku esmu treniņnometnēs,” saka viņš. Labprāt saņemtu dzimšanas dienas dāvanā grozu ar zemenēm. Un ēstu tās kopā ar meitu. “Mana mamma apgalvo, ka es esot bijis daudz paklausīgāks nekā Anete. Viņa arī sporto. Taču ar pierunāšanu, pamudināšanu. Tad jau redzēs, vai būs sportiste,” saka tēvs.
Viņš atzīst, ka ilgi palikt vienā vietā nespējot. Liekas, ka dzīves ritms ir pārāk lēns. Tāpēc viņš labprāt dodas ceļā, lai atkal ilgotos pēc mājām. Augustā būs treniņi Otepē (Igaunijā) un Vuokati (Somija)slēpošanas trasē. Tā ir unikāla celtne jeb tunelis, kurā pastāvīgā temperatūra ir no -6 līdz -8 grādiem Celsija. Distances garums ir 2,5 kilometri.
“Latvijā, protams, ir vislabāk. Taču patīk man arī Austrijā. Ne tikai Alpu kalnu dēļ. Patika arī šovasar Turcijā, kur jūnijā kopā ar komandas biedriem atpūtos pie jūras. Nekad negribētu ilgstoši uzturēties Amerikā. Cilvēki tur ir pārāk labi paēduši. Tā viņu sviestmaižu kultūra ir paveikusi savu. Turklāt amerikāņi maz staigā kājām. Pat ja no mājām līdz veikalam ir 200 metru, tomēr brauc automašīnā. Ja ietu kājām, visi domātu, ka cilvēkam kaut kas slikts noticis,” smej Ilmārs.
Nevajag domāt: būs vai nebūs
Ilmārs atzīst, ka sacensību brīdī nedrīkst drudžaini domāt par to, kas un kā būs. “Ne ar ko labu tas parasti nebeidzas,” atzīst viņš. Domas par naudas nopelnīšanu vispār ir aizmugurējā plānā. Turklāt sportists nevar būt nepārtraukti vienādi labā formā. Pēc pacēluma ir kritums. “Nav iespējams vienmēr iet uz augšu. Turklāt mēs Latvijā biatlonā šobrīd esam pieci cilvēki. Tas ir sarežģīti,” saka Ilmārs, uzsvērdams, ka visi pieci puiši nepārtraukti ir sabiedrības uzmanības centrā. Uz viņiem liek cerības. Pirms olimpiskajām spēlēm sportistiem jāparakstās, ka pārvedīs mājās medaļas. Psiholoģiskais “spiediens” ir liels.
“Protams, gribas pierādīt. Tik daudz laika un darba ir ieguldīts. Gribas pierādīt sev, ka varu,” uzsver sportists.
Ilmārs atzīst, ka Latvijas labāko biatlonistu izlases komandā valda draudzīga gaisotne. Pa retam arī sastrīdoties savā starpā. Kā gan citādi, ja visu laiku “vienā katlā jāmaisās”. Taču ātri viss aizmirstoties. Arī ar citu valstu sportistiem saistot koleģiālas attiecības. Sarunvalodas līmenī Ilmārs runā gan angliski, gan vāciski.
Krāj medaļas un automašīnas
Tā kā Ilmārs sporto un startē sacensībās no bērna kājas, tad mājās medaļu ir daudz. Ar tām varētu noklāt sienas. “Pašas vērtīgākās. Pirmās. Un Pasaules čempionātā iegūtā bronzas medaļa. Un Eiropas čempionātos iegūtās trīs sudraba un piecas bronzas medaļas,” stāsta sportists.
Ilmāra vājība ir balti zirgi. Tiesa, mūsdienīgi, motorizēti. Šobrīd viņa ceļabiedre ir balta “Toyota”. Bet pirmā automašīna bija oranžs “Moskvič”. Tad bija dzeltena automašīna “Opel”, balts “Audi” un balts “Mercedes”. “Tā sagadījies, ka man bijušas vairākas baltas automašīnas,” smej Ilmārs.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ilmārs Bricis.
Vecums: 9.jūlijā paliks 31 gads, dzimis rīdzinieks.
Izglītība: Sporta pedagoģijas augstskolas 4.kursa students.
Nodarbošanās: biatlonistu valsts izlases dalībnieks, arī drošības policists, dienesta pakāpe – vecākais leitnants.
Dzīvesvieta: Rīga.
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Anžela (30 gadus veca), meita Anete (deviņi gadi).
Hobijs: makšķerēšana.
