Novadnieks Harijs Gerhards, kas nesen viesojās Gulbenē, par dzīves jēgu un nodzīvotajiem gadiem ir domājis daudz, bet nekad nav aizdomājies par vecumu.
Novadnieks Harijs Gerhards, kas nesen viesojās Gulbenē, par dzīves jēgu un nodzīvotajiem gadiem ir domājis daudz, bet nekad nav aizdomājies par vecumu. Viņš vienmēr bijis izbrīnīts, cik steidzīgi bijuši desmit, divdesmit pēdējie gadi. Uz tiem atskatoties, skatuves mākslinieks un radiorežisors vienmēr bijis ar dzīvi apmierināts. Harijs uzskata, ka viņam piemīt vizuālā domāšana, kas spējusi ietekmēt darbu radiofonā.
“Esmu lutināts kopš bērnības, jo biju amizants un smuks puisītis, visiem patiku. Pieradu, ka dzīvē viss nāk it kā pats no sevis. Dzīvē biju gatavs vienmēr kaut ko noliegt vai pieņemt. Mākslas pasaulē bez šīm īpašībām nevar iztikt tāpat kā bez godkāres. Tās gan man pietrūcis,” saka radiorežisors Harijs Gerhards.
– Vai vēl aizvien par bērnības dienu pirmo sapni uzskatāt vēlmi kļūt par mākslinieku – gleznotāju ?
– Tiklīdz sāku sevi apzināties, tā arī sāku zīmēt. Bērnībā kopā ar vecākiem dzīvoju Lubānā. Atceros, ka mājās bija mūrītis, uz kura es izklāju ietinamā papīra loksni un zīmēju ar ķīmisko zīmuli. Zīmēšana tolaik bija mans dzīves mērķis, jo biju nolēmis kļūt par gleznotāju. Lubānā veiksmīgi pabeidzu septiņas klases.
Lai no manis iznāktu īsts otas mākslinieks, vajadzēja doties uz Rīgu, bet ko es – lauku zēns – tolaik vispār zināju par Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu? Un kur gan lielpilsētā būtu palicis? Labprāt gleznoju ainavas, jo tajās labāk iespējams izteikt mīlestību pret dabu, kas manī mājo kopš ganu gaitām, lai gan tās atceros kā šausmīgas mokas. Varbūt tāpēc, ka ganos vienmēr biju viens, kamēr citi pulkā veda sienu. Tomēr vienatnē kļuvu par dabas sastāvdaļu. Daba izdzīvoja pārvērtības, ļaujot tās uztvert ne tikai vizuāli, bet arī fiziski.
Mākslā esmu absolūts autodidakts, jo neesmu apmeklējis nevienu pulciņu vai studiju. Mana skolotāja visu mūžu bijusi daba. Izstādēs atšķirībā no citiem mākslas darbus vienmēr aplūkoju īpaši tuvu. Šādi esmu iepazinis dažādus glezniecības paņēmienus. Uzskatu, ka bērnības dienu sapni esmu īstenojis gleznojot, strādājot teātrī un radiofonā, jo mākslā pastāv kopsakarības.
– Vai Gulbeni uzskatāt par pilsētu, kur saslimāt ar teātri?
– 1948. gadā tēvu no Lubānas pārcēla uz Svelberģi par mežkungu. Bērnam no laukiem Gulbene šķita liela pilsēta tāpēc vien, ka tajā bija gājēju ietve. Toreiz vēl nezināju, ka te saslimšu ar slimību, ko sauc par teātra mīlestību. To sapratu tikai tad, kad sāku mācīties Gulbenes vidusskolā, kur priekšā jau bija Roberts Ligers – apsēsts ar teātri. Šo “infekciju” viņš “pielaida” daudziem, jo Robertam piemīt dabas dots cilvēku pievilkšanas spēks. Viņš iestudēja lugas, bet es tām zīmēju dekorācijas. Kopā ar mums tolaik darbojās arī Antra Liedskalniņa, Jānis Tikmers, Guntis Kavacs un citi. Skolas dramatiskā kolektīva darbošanos atbalstīja skolotāja Olga Krieva un toreizējā direktore Velta Turina. Atceros, Roberts iestudēja Leona Paegles lugu “Runga, iz maisa!”, kurai zīmēju dekorācijas un nedaudz vēlāk arī pašam vajadzēja “ielēkt” lomā. 16 gadu vecumā to darīju labprāt.
– Kā jūs atbildētu, ko nozīmē spēlēt teātri, kādam jābūt aktierim?
– Sākumā teātra spēlēšana ir aizvien pieaugoša ziņkāre, kas līdzinās sportam, kad gribas iespējami ātrāk sasniegt mērķi un būt uzvarētājam. Ir grūti saprast, ka teātra reālā pasaule ir nesaudzīga, nežēlīga, tomēr neizmērojamas mīlestības pārpilna.
Jaunam aktierim tikai pamazām izdodas saprast, ka vienu lomu diezin vai izdosies nospēlēt desmitiem reižu, katru reizi to dažādojot un pilnveidojot. Mūžs diemžēl aizsteidzas pārāk ātri. Tu visu laiku gaidi to brīdi, kad satiksi savu īsto, vienīgo, vislabāko lomu, līdz atskārt, ka tā īstā, kurā vajadzēja pilnībā izpaust aktierisko būtību, ir jau garām.
Ir aktieri tēlotāji un aktieri dzīvotāji. Neesmu skaidrojis, kuru vairāk, jo arī tēlot iespējams meistarīgi. Man patīk otrie, kuri cilvēku prot uzrunāt personīgi. Viņi dzīvo tēlā, it kā paver sava svārka stūri, sakot, paskaties, kas man te ir. Cilvēks paskatās un saprot, ka svārks ir pavērts viņam – vienīgajam.
Aktieri reizēm ir kā Dievi, bet jūs ziniet, kā mēdz būt ar Dieviem. Viņus pielūdz tik ilgi, kamēr cilvēkam šķiet, ka tie viņam palīdz. Aktieris nekad nedrīkst būt apmierināts ar to, ko viņš dara. Diemžēl šī īpašība visiem nepiemīt. Manuprāt, visas attīstības pamatā ir sapratne, ka cilvēks bieži vien nezina, ka viņš nezina. Teātris ir kā purvs, kurā desmit nogrimst, bet tikai daži spēj to pārvarēt. Aktierim ir jābūt ar skatuvisko “vaigu”. Tāds piemita Antrai Liedskalniņai. Uzskatu, ka cilvēks, kas visu mūžu nodzīvo laimīgs, nekad nebūs īsts aktieris. Ir vajadzīgi pārdzīvojumi. Būtībā aktieris līdzinās striptīzdejotājam, kas nekautrējas atklāties.
– Iestāšanās Teātra fakultātē ir apzināta vēlme mūžu atdot skatuves mākslai?
– Tobrīd varbūt es tā domāju, bet dzīvē viss ir izveidojies citādāk. Teātra fakultāti pabeidzu apmierinoši un 1956. gadā sāku strādāt Jaunatnes teātri līdz to likvidēja, bet pirmo uzaicinājumu piedalīties teātrī iestudētajā “Zelta zirgā” saņēmu, kad vēl mācījos Konservatorijas pēdējā kursā.
Pirmā pastāvīgā darba sezona teātrī sākās ar Andra lomu lugā “Tas nav tik vienkārši”, kuras režisors bija Pēteris Lūcis. No Gulbenes uz Rīgu paņēmu līdzi vārdu “ķeksis”, kas vēlāk kļuva par iesauku, ko mani studiju biedri nav aizmirsuši arī šodien. Studiju laikā guvu vēl vienu pārliecību, ka aktierim jābūt naivam kā bērnam, jo bērni visam tic. Arī skatuves māksliniekam jāprot visam noticēt. Esmu spēlējis gan blēžus, gan bandītus, gan labos tēlus. Man vienmēr bijis interesanti strādāt ar režisoriem, kuru prasības dažkārt ir lielākas, nekā aktieri spēj izpildīt, jo tas neļauj iestigt pašapmierinātībā.
– Jūs uzskata par vienu no labākajiem raidlugu režisoriem Latvijas radio. Kas raksturo radio izteiksmes specifiku?
– Strādājot radiofonā, es varu likt lietā visas mākslas jomas, īpaši – režisējot kādu raidlugu. Radiofons ir līdzīgs kino, kur vienotība veidojas no daudzām detaļām – teksta ierunāšanas, montāžas, kopēšanas, trokšņu efektiem un daudz cita. Esmu pārliecinājies, ka radio piemīt akvareļtehnika, kas saistās ar nejaušības efektu.
Pirmajos darba gados radiofonā pirms ieraksta centos katru lugu ar aktieriem vispirms režisēt un godprātīgi iestudēt, lai viss izdotos jau pirmajā reizē. Tomēr tas neizdevās, jo aktieri pie mikrofona baidījās improvizēt, cenšoties ievērot mēģinājumos dotās norādes. Galarezultātā nekas labs neiznāca, tāpēc ļauju improviziēt. Ir jāapzinās, ka radio auditorija ir plaša, tāpēc jāspēj patikt dažādām gaumēm.
Man patīk, ka radio neesmu piesaistīts materiālam, bet var bīdīt gadsimtus uz priekšu un atpakaļ. Varu celties gaisā, lidot, sapņot un atkal atgriezties uz zemes. Teātrī aina nemainīgi seko ainai. Tomēr par primāro uzskatu darbu ar aktieri. Vienmēr esmu centies veidot iestudējumu kā filmu, apzinoties, ka radio vienmēr atklās, ja es vai aktieri būsim melojuši.
– Vai mēdzat būt paškritisks?
– Noteikti, jo visu attiecinu uz sevi, “izlaižu” caur sevi. Esmu analītiķis un strādāju, būdams pārliecināts, ja kaut kas saviļņos mani, tas iedarbosies arī uz klausītāju. Ar idejām es ilgi “auklējos”, tāpēc dažkārt saņēmu aizrādījumus par nokavētiem termiņiem. Nedomāju, ka radiorežijā atbildība ir mazāka nekā teātrī. Citādāka ir atkarība. Ir jārēķinās ar laiku, ar studiju un tehnikas iespējām, bet visbiežāk – ar naudas trūkumu. Tomēr tieši šajā jomā man ir izdevies visvairāk apliecināt sevi kā mākslinieku.
Par savu tēmu mākslā uzskatu cilvēka esības apjausmu, ko saistu ar mīlestību. Pirmā raidluga, ko iestudēju radio bija “Čāpoņu karaļvalsts”. Tā ir kā pirmā mīlestība. Tai sekoja “Kauja pie Knipskas”, “Alfons Trīcvaidziņš” un citas. Neesmu saskaitījis, cik to ir kopumā, bet daudzas no tām ieskaitītas “zelta fondā”.
– Kā režisoram jums ir iemīļotais aktieris?
– Esmu strādājis ar daudziem populāriem un tautā mīlētiem aktieriem. Piemēram, Antru Liedskalniņu, Juri Lejaskalnu, Imantu Skrastiņu, Elzu Radziņu, Kārli Sebri, Mirdzu Klētnieci, Eduardu Pāvulu un citiem. Iespējams, tāpēc man nav sava aktiera.
Atceros, ka radiofonā iestudēju raidlugu “Mizantrops”, kurā galvenajās lomās bija mana kursabiedrene Antra Liedskalniņa un Dina Kuple. Abas – lielas mākslinieces un izcilas personības. Kopīgi caurskatījām lugu. Viss notika tik haotiski, ka bažījos, kā no šīs “saraustītās putras” var kaut kas iznākt, bet iznāca. Tas pierādīja aktrišu meistarību.
Visu mūžu atceros Amtmaņa – Briedīša skolu, kurš mums mācīja apzināties, ka aktierim uz skatuves galvenais – žests, mīmika, kustība un vārds, bet strādājot pie radio mikrofona, aina jāuzbur ar balsi, lai klausītājs to skatītu iztēlē. Esmu sapratis, ka mākslinieka mūžs nav viegls, bet emociju un pārdzīvojumu pārpilns.
***
Fakti
Harijs Gerhards dzimis 1933. gada 12. jūnijā mežsaimnieka ģimenē.
1951. gadā beidzis Gulbenes vidusskolu.
1956. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un sācis strādāt Jaunatnes teātrī.
Latvijas radio režisors no 1967. gada. Iestudē pirmo radiolugu “Čāpoņu karaļvalsts”.
1988. gadā Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” simtgades atcerei veltī radioiestudējumu, kā arī skatuves variantu Dailes teātrī.
1972. gadā filmējies filmā “Ceplis”, 1986. gadā filmā “Pēdējā reportāža”, 1973. gadā epizodiska loma filmā “Pilsētas atslēgas”.
Rīkojis akvareļu izstādes Mākslas darbinieku namā un Jaunatnes teātrī.
Bijis precējies ar aktrisi Antu Krūmiņu.
