Esmu
Saeimas deputāts Valdis Kalnozols. Kalpojot tautai regulāri saņemu palīdzības
lūgumus un dažādus ieteikumus, ko savā deputāta darbā izskatu un risinu.
Vakar
saņēmu vēstuli, kas mani dziļi aizskāra. Esmu sazinājies ar ģimeni, kā arī
situāciju pārrunājis ar sociālā dienesta piešķirto ģimenes asistentu Ģirtu
Mazuru, kurš strādāja ar šo ģimeni.
Vēstulē
minētie fakti atbilst reālai situācijai. Vai tas tiešām notiek Latvijā!?
Palīdzības
lūgums nāk no sešu bērnu daudzbērnu ģimenes, kas dzīvo mums līdzās. Ģimenē ir
viens skolnieks un pieci pirmsskolas vecuma bērni. Māte audzina bērnus, bet
tēvs pelna iztiku. Ģimene dzīvo īrētā divistabu dzīvoklī, avārijas stāvokļa
mājā. Grūtības sākās, kad tēvs guva traumu darbā, strādājot par auto krāsotāju,
daļēji zaudēja redzi. Zaudēja darbu un vērsās pēc palīdzības. Bija nepieciešama
ārstēšana, invaliditātes formēšana un citas vajadzības. Sociālais dienests
palīdzēja apmaksāt daļu komunālo maksājumu un piešķīra ģimenes asistenta
pakalpojumu – speciālistu, kas palīdzēja ģimenei uzlabot situāciju un sadarbību
ar sociālo dienestu.
It
kā situācija vienkārša – ģimene ir tiesīga saņemt sociālo dzīvokli, jo ir
trūcīga daudzbērnu ģimene, tēvam jānokārto invaliditāte, jāiekārtojas spējām
atbilstošā darbā, jārūpējas par ģimeni un jāaudzina bērni. Diemžēl dzīvē viss
tik vienkārši nenotiek.
Izrādījās,
ka Aivars pirms desmit gadiem mantojis zemes gabalu Rēzeknes novadā, kam nav
noformējis īpašuma tiesības, jo nav naudas un trūkst izpratne. Kamēr
zemesgabals nav noformēts īpašumā, to nevar atdāvināt, pārdot vai atsavināt.
Lai to noformētu, nepieciešama nauda uzmērīšanai, zemes nodokļa parāda
apmaksai, nodevām un citiem maksājumiem, kas ir līdzvērtīgi zemes gabala cenai.
Visu apgrūtina fakts, ka ģimenei ir parādi, ja arī atrastos pircējs, tad
īpašumu pēc noformēšanas Zemes grāmatā, pārņemtu tiesu izpildītāji.
Lai
gan likums neaizliedz saņemt sociālo palīdzību šādos gadījumos, Sociālais
dienests uzzinot par īpašumu, pārtrauca palīdzību, kas pasliktināja jau tā
grūto stāvokli.
Aivars
strādāja pie dzīvokļa saimnieka, lai atstrādātu dzīvokļa parādu, bet Jeļena
pieskatīja bērnus. Kad janvārī laikus nesamaksātā rēķina dēļ atslēdza elektrību
un nebija ūdens, jo to darbina elektrība, ieradās sociālais dienests, izņēma
bērnus un ievietoja krīzes centrā.
Drīz
vien pieslēdza elektrību, atkal bija ūdens, darbojās kanalizācija, bet bērnus
vairs neatgrieza ģimenē. Vecāki katru dienu gāja ciemos, vadāja vecākos bērnus
uz bērnudārzu, kad bērni saslima, uzturējās ar viņiem slimnīcā. Tika
paskaidrots, ka bērnus tikai atdos bāriņtiesa.
Pienāca
ilgi gaidītā bāriņtiesa, bet bērnus neatdeva. Kopš bāriņtiesas sēdes ir pagājis
gandrīz mēnesis, bet nav pat saņemts spriedums, ar ko iepazīties un pārsūdzēt.
Bāriņtiesas pārstāve spriedumu sola izsniegt pēc 13.maija, bet 11.maijā sola
izlemt jautājumu par bērnu ievietošanu bērnu namā.
Nav
pieļaujams, ka valsts un pašvaldību institūcijas un iestādes rīkojas pretēji
deklarētajām pamatnostādnēm, neievērojot likumdošanu un ar savu darbību
nerisina problēmas, bet tās rada.
Šis
konkrētais gadījums parāda pašvaldības attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm, kas
nonākušas grūtībās.
Lai
uzlabotu situāciju, aicinu atbildīgās institūcijas izvērtēt šo un līdzīgus
gadījumus.
* * *
Latvijas
Saeimas Sociālo lietu komisijai,
Saeimas
deputātam Valdim Kalnozolam,
Rīgas
pilsētas Labklājības departamentam,
Tiesībsarga
birojam
Ivanovska
Aivara un Jeļenas Kalnačas lūgums
pēc palīdzības
Vēršamies
pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu
mums atņēma bērnus.
Mūsu
ģimenē auga 5 pirmsskolas vecuma un viens skolas vecuma bērns.
Agrāk Sociālais dienests mums palīdzēja daļēji apmaksāt
dzīvokļa rēķinu, jo esam trūcīga daudzbērnu ģimene. 2016.gada
martā sociālais dienests atteica palīdzību un trūcīgās ģimenes
statusu, jo es, Aivars pirms 10 gadiem esmu mantojis lauku zemes
gabalu, ko nevar reģistrēt Zemes grāmatā, jo nav naudas, un nav
izpratne kā lai atrisina šo jautājumu. Zemesgabalu nevar pārdot
vai atdāvināt, jo nav reģistrēts Zemes grāmatā. Bet lai to
reģistrētu nepieciešama ļoti liela nauda par uzmērīšanu, zemes
nodokļa parādu un citiem maksājumiem. Ir jābrauc uz Latgali,
Rēzeknes novadu, bet man nav iespējas aizbraukt un trūkst
izpratne, kas un kā jākārto, kur jābrauc un kas var palīdzēt.
Visur ir jāmaksā, bet naudas mums nav. Sociālais dienests
piedāvāja ar Latgales radiniekiem noslēgt līgumu par zemesgabala
īri un tad varēšot visu nokārtot. Kad sagatavojām šādu līgumu,
izrādījās, ka tomēr tā nevarot darīt.
Dzīvojām
divistabu dzīvoklī Atpūtas ielā 5, saimnieka mājā, kas ir
avārijas stāvoklī. Jeļena pieskata bērnus, bet es strādāju pie
mājas saimnieka, atstrādājot īres maksu un parādu. Ar nauda, ko
saņemam pabalstos un gadījuma darbos visam nepietiek. Tādēļ
mājas saimnieks sāka atslēgt elektrību.
2017.gada
janvārī dzīvoklim bija atslēgta elektrība, nebija ūdens un
nedarbojās kanalizācija. Sociālā dienesta darbiniece mūs
pierunāja ievietot bērnus krīzes centrā, līdz laikam, kad būs
elektrība, ūdens un kanalizācija. Mazos bērnus ievietojām Māras
centrā, bet vecākais dēls, aizgāja dzīvot pie klasesbiedra. Drīz
vien pieslēdza elektrību un ūdeni, saremontēju kanalizāciju,
sakārtojām dzīvesvietu, bet bērnus mums vairs neatgrieza. Līdz
pat bāriņtiesas sēdei gandrīz katru dienu apciemojām bērnus,
vecākos puikas no Māras centra vadājām uz bērnu dārzu, kad
bērni bija slimi dzīvojām ar viņiem slimnīcā. Sākumā teica,
ka vēl nedaudz jāpagaida, kaut arī visu bijām izdarījuši. Vēlāk
teica, ka bērnus atdos pēc bāriņtiesas sēdes. 19.martā
bāriņtiesas sēdē pateica, ka bērnus vēl neatdos, bet pēc kāda
laika atdošot. Lēmumu izskaidroja, bet nespējām īsti saprast, jo
bija ļoti sarežģīts un nesaprotams. Teica, ka ja kaut kas
nepatīk, varot pārsūdzēt. Uzzināju, ka jāmeklē jurists, kurš
varot sagatavot dokumentus, lai pārsūdzētu lēmumu. Arī pirms
bāriņtiesas sēdes mums nebija īsti skaidri kādēļ noņems
bērnus, jo sociālā darbiniece teica, ka esam visu ko vajadzēja
izdarījuši un bērnus atdos.
Krīzes
centrā pateica, ka vairs nedrīkstam bērnus vadāt uz bērnudārzu,
jo esot noņemtas tiesības, bet bērnus apciemot vēl varam, ko arī
katru dienu darām.
Lielākā
Sociālā dienesta palīdzība bija ģimenes asistenta piešķiršana,
kurš palīdzēja izprast daudzas lietas, palīdzēja bērnu aprūpē,
un mājsaimniecības vadīšanā. Kopā bieži gājām uz Sociālo
dienestu un centās palīdzēt saņemt trūcīgas daudzbērnu ģimenes
statusu, kas ļautu stāties sociālā dzīvokļa rindā, varētu
apmaksāt bērnudārzu un vārētu saņemt sociālo palīdzību.
Diemžēl palīdzība tika atteikta, jo pastāvot iespēja gūt
ienākumus no lauku īpašuma.
Ģimenes
asistents mums palīdzēja vairākas reizes nedēļā, bet pēc bērnu
ievietošanas krīzes centrā, noņēma arī asistentu, bet tas taču
bija vienīgais cilvēks no sociālā dienesta, kas mums palīdzēja,
nevis sodīja un pieprasīja neizpildāmas lietas.
Kas
pārkāpts.
-
Sociālais
dienests atteica palīdzību neskatoties uz to, ka lauku zemes
gabals nav Aivara īpašumā. -
Sociālais
dienests var samazināt palīdzību tikai palīdzībai vecākiem, ja
tie nesadarbojas. Pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības
likumu, nedrīkst atņemt palīdzības daļu, kas pienākas bērniem. -
Sociālajam
dienestam vajadzēja palīdzēt rast risinājumu ar īpašumu, vai
arī piešķirt palīdzību, jo īpašums ir kā apgrūtinājums,
nevis peļņas iespēja. -
Ģimene
atbilst sociālā dzīvokļa saņēmēja statusam, jo ir trūcīga
daudzbērnu ģimene, kam nav apdzīvojamā platība. Atņemot
palīdzību, tiek liegts iegūt sociālo dzīvokli un uzlabot dzīves
apstākļus. -
Kad
bērni tika ievietoti krīzes centrā, pēc trūkumu novēršanas,
bērnus vajadzēja atgriezt vecākiem. -
Pēc
bērnu ievietošanas krīzes centrā, tika noņemts ģimenes
asistenta pakalpojums, kas apgrūtināja atgūt bērnus. -
Bāriņtiesa
vēl līdz šim nav izsniegusi spriedumu.
Ko
darīt
Galvenais
vēstījums – Rīgas sociālais dienests, tā vietā, lai
palīdzētu, atņem visu palīdzību, kā rezultātā noņem bērnus.
Sociālais
dienests un krīzes centrs neatdod bērnus pēc dzīves apstākļu
uzlabošanas.
Bāriņtiesa
noņem bērnus, neskatoties, ka izpildīti visi priekšnosacījumi
bērnu atdošanai ģimenei, neizsniedz spriedumu, liedzot pārsūdzēt
lēmumu.
Pieslēgt
Tiesībsargu
Pieslēgt
presi.
Pārrunāt
ar Barču.
