Stāsts: Ar validola tableti zem mēles

–N eesmu es nekāds sūnu vecis!

– man aiz muguras dusmīgi izsaucās kāds kungs, un cita, daudz klusāka un sievišķīgāka balss viņu tūlīt steidza kušināt:

– Neesi, neesi, tev tikai astoņpadsmit un drusku vairāk, ja spriežam pēc izrunāšanās, bet, ja pēc pases un varēšanas, tad – es labāk paklusēšu...

Sievietes balss izklausījās tik pazīstama, ka nekavējoties atskatījos. Patiešām – tante Veronika! Kopš aizvadītā gada rudens nesatikta, vien divās īsās telefona sarunās dzirdēta, un, lai nu kur, bet Rīgas ielās viņu satikt es nespētu iedomāties. Par tantes milzīgo nepatiku pret lielpilsētas džungļiem zināja visi, kas vien viņu pazina, un es ne reizi vien no pašas Veronikas tiku dzirdējusi: viņa Rīgā neesot bijusi kopš studiju gadiem un tā būtu pēdējā vieta, kur viņa atkal vēlētos nokļūt.

– Kurš prātīgs cilvēks gan būtu ar mieru iemainīt šo brīnišķīgo lauku mieru pret to trako burzmu un steigu, pret to mūžīgo troksni un piesārņoto gaisu! – viņa mēdza atkārtot. – Nē, nekad, ne par kādu naudu!

Pamanījusi mani, arī Veronika pirmajā brīdī izskatījās itin pārsteigta, bet jau pēc brīža metās man ap kaklu un bezgala iepriecināta izsaucās:

– Kāda laime, beidzot vismaz kāds sakarīgs cilvēks ceļā gadījies, kāds, kurš kaut ko saprot no mūsdienu “urbānās dzīves”, kā tikko smalki izteicās Lotārs, citādi mēs abi tik atpalikuši, tik iesūnojuši, ka bez validola tabletes zem mēles labāk no saviem laukiem ārā nelīst, jo neko taču nezinām, neprotam un nesaprotam, ak, nu to jau es par sevi, protams, jo uz pilsētnieku Cīruļa kungu tas neattiecas. Viņš taču Rīgā dzīvojis un pilsētu pārzinot kā savu kabatu.

Te nu jāpaskaidro, ka šī negaidītā tikšanās notika Rīgā “Xiaomi Arēnas”(iepriekš “Arēna Rīga”) stāvlaukumā, kur pie stāvvietas apmaksas pašapkalpošanās aparātiem drūzmējās bariņš sirmgalvju un mulsā nesaprašanā kasīja pakaušus: kas tagad jādara?

– Ai, tu jau nemaz nezini, ka mums tagad sava mašīna! – saķērusi mani aiz rokas, tante Veronika pavilka mani maliņā un sāka aizgūtnēm stāstīt.