Stāsts: Gaiļa pēdējā dziesma

Iegriezusies šaurajā šķērsielā, nemaz nejutos izbrīnīta, kad laikazoba apdrupinātās mājas priekšā blakus atvērto durvju ailei atkal ieraudzīju pazīstamo siluetu. Viņš tur sēdēja kā allaž – kā pirms četriem, trijiem un diviem gadiem – dziļi iegrimis no klūgām pītajā, sen izdilušajā krēslā kupla zīdkoka ēnā. Stiegrainās plaukstas ar garajiem pirkstiem piekļautas augšstilbiem, galva atslieta pret augsto atzveltni, bet piere un acis dziļi paslēptas zem saulē izbalējušās platmales. Ēnas dēļ gan viņa sejas izteiksmi no ielas tāpat būtu grūti saskatīt, tāpēc, nespēdama uzminēt, vai sirmgalvis tur vienkārši atpūšas, varbūt pat guļ, vai sēdēdams vēro garāmgājējus, kā ierasts pamāju ar roku.

Pirms četriem gadiem viņš bija pirmais, kas, mani ar mazbērniem garāmejot ieraudzījis, māja sveicienu un kaut ko bilda. Mēs mājām pretim, atbildējām ar “kalimera!” (grieķu valodā – labrīt!) un steidzām tālāk. Tolaik tas nešķita nekas īpašs, jo jau biju sapratusi: kiprieši ir ļoti atvērta un viesmīlīga tauta – atbildēt uz skatienu un smaidu ir tikai pieklājīgi.

Kad pēc vairākām dienām vēlreiz sagribējām veikt garāko ceļu uz jūru, atkal redzējām viņu tur sēžam, un tagad jau paši mājām sveicienus un priecājāmies, kad mums atbildēja. Bērniem šis maršruts iepatikās, jo turpat netālu kādā sētā bija parādījušies trīs sprigani kazlēni. Tas bija iemesls, lai šajā virzienā dotos ik pārdienas un pie viena pamātu sveicienus krēslā sēdošajam vīrietim. Jau tolaik izbrīnījāmies: tāda interesanta sagadīšanās, ka viņu vienmēr sastopam sēžam kuplā koka paēnā. Varbūt tas tāpēc, ka mēs tur garām ejam rīta pusē? Radās doma kādreiz arī pēcpusdienā iziet šo līkumu, bet kaut kā vienmēr pietrūka spēka, arī saule dienas vidū karsēja tik ļoti, ka ātrāk gribējās nokļūt ēnā.

Tad kādā rītā, mūs jau iztālēm pamanījis, stiegrainais sirmgalvis slējās augšā no krēsla un, mazliet pieklibodams, steidza uz vārtiņu pusi. Atbalstījies pret sētu, sagaidīja mūs pienākam un sniedza zemenes papīra kastītē. Tās esot no dārziņa, kas otrā pusē mājai – viņš skaidroja man un vecākajam mazdēlam, kurš tolaik jau gana labi saprata grieķu valodu. Pateicāmies no sirds par dāsno dāvanu, un viņš savukārt mums – par sveicināšanu un viņa iepriecināšanu. Mēģinājām iepazīties, saucām vārdus un uzvārdus. Apostolos Kokkorakis esot viņš un uzreiz it kā jokojot piebilda: “Nevis “kokkora” (gailis), bet “kokoraki”, tātad – mazs gailis, gailēns.” Jau tolaik viņa teikto bija grūti saprast – atsevišķas skaņas sirmgalvis nespēja izrunāt, un viņa teiktais patiešām atgādināja jauna gailēna mēģinājumus izdziedāt savu dziesmu. Esot viņam tāda nelaba kakla slimība, viss pārējais dievu rokās. Būtisko gan sapratām tāpat – viņš jūtas vientuļš un priecājas par katru sastaptu cilvēku. Turpmāk, tuvojoties vīrieša mājai, allaž minējām: gaidīs viņš mūs savā krēslā vai būs patvēries istabas vēsumā. Gaidīja un allaž, kad gājām garām, māja mums ar roku, un reizēm pat nočerkstēja savu īpašo sveicienu: “Kokoraki kala (labi)!” – un apstiprināja to ar augšup izslietu īkšķi. Ilgi spriedām, ko šis teiciens, viņaprāt, nozīmēja: viņš ir labs vai gailēns labs, viņam ir labi vai viņš mums labu vēl? Lai vai kā, “labi” nozīmēja labi.