Stāsts: “Goldlöckchen” jeb Zeltmatīte

Valdemārs sevi nesauc par vecu, kaut ne tik sen cienīgi sagaidījis to apaļo nodzīvoto gadu skaitli, kur statenisko bezgalības zīmi papildina izteiksmīga nulle. Izteiksmīga, jo maķenīt lielāka par tām divām, kas tur priekšā kliņģerī rakstāmas, tāpēc nav brīnums, ka Valdemāram reizēm patīk pārsteigt cilvēkus ar paziņojumu, ka tagad viņam ir apaļi “nullnullnulle” gadi. Loģiski, ka tik garu mūžu nodzīvojušam kungam ir raibs un bagātīgs dzīves gājums, un kāds vēstījums no tā vienmēr aizķeras atmiņā.

Ikviens stāsts par cilvēku, protams, sākas ar vārdu, un Valdemārs par savējo prot stāstīt gudri, gari un plaši. Tā sākums esot meklējams pie senajiem ģermāņiem un viņu valodā nozīmējot “spēcīgs un slavens”, jo “Wald” latviešu valodā nozīmē – spēks, bet “Mar” – slava. Tieši tāpēc viņa stāja allaž esot stabila, katrs pateiktais vārds – izsvērts un atbildīgs un prātā – iedzimta interese par vācu valodu. Valdemāra māte Dagmāra, agrā jaunībā kalpodama kādā smalkā ģermāņu ģimenē, ļoti piezīdusies ar vācu kultūru, īpaši ar dzejnieku Heines un Šillera daiļradi, un izvairīties no viņas audzināšanas puikam nebijis iespējams. Kādu laiku ar viņiem dzīvojis arī tēvs, īstens vācietis, bet par to māte aizliegusi runāt un pieteikusi, ka vislabāk būtu, ja viņš šo faktu vispār aizmirstu.