Stāsts: Jančuks

- Dzīvot vienam nav nemaz tik slikti, - tukšodams jau trešo alus glāzi, spriež Jančuks. – Viens saimnieks, viena bēda. Ja nu tam otram kas atgadās, tad man uzreiz ir izdevumi, turklāt nāktos kļūt arī par personīgo kopēju: padod to, atnes to, nopērc to... Mani nervi to neizturētu, tas nav priekš manis!
- Bet… ja nu kas atgadās tev pašam? – lēnīgi jautāju, cerēdama Jančukam likt aizdomāties.
Patiesībā jau viņš nav nekāds Jančuks, bet pēc pases Jannis, turklāt ar tādu biogrāfiju, kas nepieļauj nekādus pamazināmos mīļvārdiņus. Cik no viņa paša stāstiem esmu dzirdējusi, bet lielīties un izdomāt viņam tīk, ar sava asā prāta lietderīgu izmantošanu, kas visbiežāk izpaudusies kā lētticīgu ļautiņu šmaukšana, Jannis sācis nodarboties jau skolas gados. Bez sirdsapziņas pārmetumiem pratis iemainīt gan labāku skolas somu, gan sporta čības, gan vidusskolas gados ballītē izdancināt skolas skaistāko meiteni, turklāt būdams galvastiesu īsāks par viņu.