Stāsts: Logs

Pagaidām tās ir tikai četras līnijas. Aprautas melnas līnijas uz balta audekla. Sākotnēji gan bija divas – kā sniegā ievilktas slēpju sliedes, sākušās un beigušās sprīdi no lapas malām. Ja tās augšmalā un apakšā savienotu, varbūt rastos vīzija, kā to attīstīt tālāk?

Ja nostājas tieši pretim – nekas izcils, tikai mazliet sašķiebies četrstūris. Pagaidām nekā rosinoša. Nekādu ideju par to, kā aizpildīt tā saturu. Ja atkāpjas soli sāņus, tālākā mala it kā saraujas īsāka. Varbūt tas tomēr ir rombs? Tik daudz kas esot atkarīgs no skatu punkta.

“Kas no tā varētu sanākt?” grauzdams otas galu, Leo kasīja pakausi. Domu tukšums. “Radošuma deficīts” – tā teiktu viņa māte, pensionēta skolotāja. Tieši viņas dēļ Leo jau vairākus gadus vaiga sviedros centās – skicēja, vēroja, iekrāsoja, pētīja, laboja un tad vēlreiz laboja…

Pirmais gads gan vairāk tika veltīts teorijai un sagatavošanās darbiem – māte viņam bija sagādājusi kaudzi grāmatu: par krāsām, kompozīciju un glezniecības pamatiem. Viņai par prieku nācās izlasīt arī biogrāfiskas grāmatas par dažādiem gleznotājiem, par Leonardo da Vinči pat divas. Pārņemta ar renesanses vērtību apjūsmošanu, viņa arī dēlam centās iepotēt šo kaislību, un tā jau no mazotnes Leo nācās klausīties mātes sapņus par talantīgā dēla gleznotāja karjeru, par viņa grezno un pārtikušo dzīvi. Tikpat bieži viņš dzirdēja māti žēlojamies, ka pilsoņu reģistrā viņa vārds iegrāmatots nepareizi – Leonards, jo prasīto galotni “o” ierēdņi nez kur pazaudējuši. Pēc kāda laika māte samierinājās ar šo faktu un turpināja savu uzņemto kursu: dēlu izglītot mākslas jomā, iekārtot prestižās skolās, sekot viņa dienas režīmam un noskaņojumam. Itin bieži, pamanījusi dēla skatienā apgarotības mirkli, viņa izstūma molbertu istabas vidū, atvēra otu un krāsu kasti, un devās vārīt kafiju – Leo savulaik bija paziņojis, ka bez tās viņam nekas nesanākot.

Triju gadu laikā viņš bija izmēģinājis visādas pieejas – savu iztēli centies uzrunāt gan ar akvareļiem, gan akrila un eļļas krāsām. Kādu laiku pakavējies pie parastā zīmuļa, tad secinājis, ka tāda pelēcība nomāc jebkādu darboties gribēšanu, izmēģinājis pasteļus un atgriezies pie eļļas krāsām. Māte mudināja pievērsties ainavu gleznošanai – tas taču esot tik vienkārši! Skaties un glezno. Leo tā nedomāja. Vismaz tas, ko uzgleznoja viņš, galarezultātā ne tuvu neizskatījās tāpat kā acīm redzamais. Šīs neatbilstības attaisnojumam lieliski noderēja arguments, ka bagātu iztēli nedrīkst ierobežot. Ja nu tā palīdz radīt kaut ko jaunu?