Stāsts: Piektajā stāvā

Ar Ludmilu pirmoreiz satikos astoņdesmitajos gados, kad meklēju dzīvokli pilsētā. Tolaik viņa dzīvoja ķieģeļiem apmestas privātmājas vienā galā, bet otru vēlējās izīrēt. Māja jau tolaik bija ļoti veca, iztrupējušiem logiem un dūmojošām krāsnīm, atlupušās tapetes istabas kaktā bija piesūkušās ar pelējumu, un visu šo apstākļu pēc mēs nekļuvām par kaimiņienēm. Kaut kad pēc gadiem desmit satikāmies bibliotēkā, un Ludmila man lepni paziņoja: meita viņai sagādājusi siltāku mājvietu kādā daudzstāvu namā pilsētas centrā. Tolaik viņa vēl nesūrojās, ka piektais stāvs piecdesmitgadniecei esot krietni par augstu, vien jokojās, ka pie tāda treniņa sirds viņai būšot mūžīgi jauna.

Kad satikāmies pirms trīs gadiem, Ludmilai jau bija pilni astoņdesmit un viņa vairs nejokoja par sirds trenēšanu ar kāpšanu uz piekto stāvu. Vien reizi nedēļā sadūšojoties iznākt uz ielas un pagalmā pasēdēt uz soliņa un pēc tam lēnām kā bruņurupucis pa pakāpienam vien kārpoties atpakaļ. Sociālā aprūpētāja reizēm atnākot pie viņas, bet – kas tad tā par sabiedrību, tāds nieka ielāps vien esot. Kaut kā ļoti vientulīgi jūtoties. Meita ar znotu sen atraduši darbu ārzemēs, mazmeita tikai vasarā atlidojot. Varbūt es varētu kādu reizīti viņu apciemot, pastāstīt par jaunumiem un atnest kādu gardumiņu no veikala? Naudu viņa, protams, atdošot, lai par to nebēdājot. Protams, ka nespēju atteikt; kamēr vien neesmu aizlidojusi pie meitas un mazbērniem, varu izlīdzēt.