Stāsts: Tante Veronika sanatorijā (1. daļa)

– Ūdeni! – vēl nepārkāpusi mana dzīvokļa slieksnim, izsaucās tante Veronika. – Un, ja tev ir kādas sirds piles, tad trīsdesmit pilienus tur klāt, bet nekas slikts nebūs, ja iepilēs arī četrdesmit pie mana spiediena – vai, dieviņ, viena bēda man ar to Lotāru, kas to būtu domājis!

Brīdi minstinājos, nesaprazdama, ko ķert pirmo: Veronikas labo roku, kas, notraukusi sviedrus no pieres, apķēra pieliektās galvas augšpusi, vai kreiso, kas, cieši piespiedusies sirds apvidum, signalizēja par nopietnu problēmu.

– Somu, paņem somu! – viņa ar skatienu pamāja pie kājām noliktās, krietni piebriedušās nešļavas virzienā. – Un to ūdeni, ūdeni vispirms!

Paķērusi somu un vēlreiz ieskatījusies tantes Veronikas sejā, lai būtu droša, ka viņa nesaļims turpat pie sliekšņa, steidzu uz virtuvi pēc sirds pilēm. Vēl pēc brīža sēdēju viņai blakus uz dīvāna un apsvēru iespēju izsaukt neatliekamo palīdzību – bālums tantes Veronikas sejā mani darīja nemierīgu.

– Nē, nē, ātros nevajag, mierīgi pasēdēšu, dziļi paelpošu un viss atkal būs labi, – tante izpūta elpu un ērti atslīga dīvāna spilvenos. – Vai, dieviņ, vai, dieviņ, kas to būtu domājis, manos gados! Dieva sods man tas Lotārs! Dzīvoju mierīgi, savā nodabā, tak vajadzēja man to Biruti uzklausīt un uz Lotāra graustu dzīties, ak, bēda vien!

Sapratu, ka jādod brīdis tantei atpūsties, pirms sākt iztaujāt par notikumiem, kas viņu tik ļoti satraukuši, bet izskatījās, ka stāstāmais Veroniku tik ļoti pārpildījis, ka spiežas laukā pa visām porām.

– Tu pat iedomāties nespēj, kas man savā vecumā jāpārdzīvo! – pat negaidīdama, kad iedarbosies sirds pilieni, vēl arvien aizelsdamās, izsaucās tante. – Kas tam ticēs, ka var tā notikt! Bet es jau pati arī muļķe, ka ļāvos pierunāties, akli uzticējos un centos turēt līdzi tam vecajam muļķim! Šim, redziet, piedzīvojumus sagribējās! Saklausījās kaimiņa stāstus par atpūtu vienā kūrortā un saprata, ka viņam arī ko tādu gribas! Atcerējās savas vecās vainas (viņš, ziniet, pirms deviņiem gadiem smagi kritis uz apsniguša ledus, lauzis divas ribas un kreiso roku, kas pēdējā laikā sākusi sāpēt) un metās uz pilsētu pie savas sen zināmās ārstes! Nestāstīja, ko viņai teicis, ko abi tur sarunājuši, bet, pārradies mājās, noslēpās savā istabā un ilgi zvanījās pa telefonu. Tajā pašā dienā pie pusdienu galda Lotārs man kā desertu pasniedza “piena upi ķīseļa krastos”: brauksim atpūsties uz sanatoriju, abi! No pārdotās mājas vēl krietna summiņa atlikusi, tieši tik, cik šādai vērtīgai kūrei nepieciešams, un atteikties vairs nevarot, jo istabu Cīruļa kundzei un kungam viņš jau esot rezervējis, – izslējusi gaisā rādītājpirkstu, Veronika šos vārdus pasniedza kā neapgāžamu faktu.