Stāsts: Tik, cik melns aiz naga (1. daļa)

– Zigi, tu atkal samelojies? – Jautrīte koķeti piemiedza kreiso aci, bet viņas pirksti rotaļīgi pieskārās vīrieša mēteļa pogai.

– Ja godīgi, tad tikai pavisam nedaudz… sabiezināju krāsas, – gluži samulsis no nekautrīgā tiešuma, izstostīja Zigurds. – Tikai kādu nieku, vien tik, cik melns aiz naga, – viņš centās ar smaidu labot situāciju, nez kāpēc iedomājoties, ka vislabāk to izdosies panākt ar skolas gados ierasto attaisnojumu.

Sadrūvējies par nodevīgo sārtumu, kas vēl joprojām bija jūtams sejā, un kaitinošu miklumu starp lāpstiņām, Zigurds tā arī nespēja atslābt. Varbūt tāpēc, ka apzinājās: samelojies ir patiešām krietni par daudz, bet varbūt tāpēc, ka nesaprata, kā labāk nobeigt šo neveiklo sarunu. Gribi vai negribi nācās atzīt, ka lielu daļu nesaskaņu radījis tieši viņš pats – ar savu vēlmi izcelties, ar nesavaldīgo mēli, bagāto iztēli un nelokāmo pārliecību, ka atliek tikai pievienot kādu asaru savam bērnišķīgi nevainīgo acu skatienam un no visām nepatikšanām var iziet nesodīts.

No vecākiem Zigurds bija mantojis cēlu uzvārdu – Ziemelis, kas savienojumā ar vārdu izskanēja īpaši skanīgi un klases skolēnu sarakstā nodrošināja vietu lejas galā. Tā bija zināma privilēģija, jo reti kurš skolotājs uzdoto vielu sāka atprasīt no saraksta otra gala. Zigurdam gan nebija par ko uztraukties – mācības viņam padevās viegli, un, ja vien viņa klasē nemācītos Jautrīte, Atis Otomārs un Zāģis, skolas laiks būtu palicis krietni gaišākās atmiņās.

– Varbūt vēlies uzaicināt ciemos? – Jautrīte itin šķelmīgi pasmaidīja, gluži kā skolas gados. – Neesam jau vairs nekādi bērni, lai vecākiem būtu jāprasa atļauja.

“Ak, vai, arī to viņa nav aizmirsusi,” Zigurds pievēra acis, bet prātā jau atskatījās uz rīta pusē atstātā dzīvokļa kārtību. Kopš sieva bija pārcēlusies uz dzīvi pie meitas ārzemēs, viņš īpaši neaizrāvās ar putekļu slaucīšanu un drēbju skapja kārtošanu. Arī ledusskapī nebija nekā daudz vairāk par pustukšu pelmeņu paku. Kurš gan to varēja paredzēt, ka sen nesatikta klasesbiedrene tā pēkšņi uzprasīsies ciemos? Kamēr prāts drudžaini meklēja piemērotākos atrunu vārdus, Jautrīte, atmetusi draisko bērnišķību, kļuva nopietna un pati steidza glābt neveiklo situāciju:

– Piedod, es saprotu, ka šis viss tā pēkšņi, tu tikko no darba un es arī garāmbraucot. Ja vien tev nebūtu iebildumu, varbūt citudien? Mums noteikti būtu par ko parunāt.

“Tas nu gan tiesa,” gluži atviegloti uzelpoja Zigurds un steidza pierakstīt Jautrītes telefona numuru – šādu iespēju viņš negribēja laist garām.

– Varbūt jau šīs nedēļas nogalē, – mirkli apdomājies, viņš noteica. – Es piezvanīšu.

Vēlāk vakarā, mirkli pa mirklim atceroties šīsdienas sarunu, Zigurds gan sāka šaubīties – varbūt labāk aizmirst šo tikšanos, izlikties, ka tādas vispār nav bijis? Tajās atmiņās, kas viņam bija saglabājušās no skolas laika, netrūka bērnišķīgas greizsirdības un skaudības, puiciskas bravūras un muļķības, kas visai bieži robežojās ar ļaunumu. Vesela virkne it kā sīku pāridarījumu, par kuriem tagad pašam bija kauns.