Stāsts: Tik, cik melns aiz naga (2. daļa)

Ja kāds domā, ka skolotājas zvans Zigurda mammai pirmdienas vakarā bija pārsteigums, tad viņš maldās. Dienas laikā skaļās mājas ballītes notikumi bija jau vairākkārtīgi izvētīti, jo Jautrītes mamma, atbraukusi pakaļ meitenēm, bija paspējusi ieraudzīt pietiekami daudz, lai viņai rastos priekšstats par visai brīvo atmosfēru. Tā kā viņas ikdiena saistījās ar Zigurda mammu, viss redzētais jau bija smalki atstāstīts un pārrunāts. Uz dārzniecību pēc paskaidrojumiem bija atsteigušās arī Didža un Jāņa mammas, un tieši pēdējā solījās to tā vienkārši neaizmirst, bet pa taisnāko celiņu steigties uz skolu.

Vakarā Zigis, patiesas nožēlas asarām ritot pār piesārtušajiem vaigiem, vecākiem atzinās, ka gribējis tikai sarīkot mazu ballīti Jautrītei un Zanei, bet tie citi viens pēc otra saradušies paši. Mūzikas skaļums it kā nevienam netraucējis, gluži otrādi – ielīksmojis, jo visi dejojuši un dziedājuši līdzi. Tas vīna reibums – ne jau no viņa nācis, bet no Jāņa. Zigis pats ne piles neesot mutē ņēmis, un to apliecināt varot gan Jautrīte, gan Zane. Mājās nekas neesot ne saplēsts, ne salauzts, viss atlikts savās vietās un nevainojamā kārtībā, tāpēc neesot viņu ko strostēt.

Protams, bez telefoniska rājiena neiztika arī māsīca, jo – kurai tad te bija uzdota pieskatītājas funkcija… Bet Zane tikai pasmējās, ka savu misiju viņa esot paveikusi godam: puikam kāju izārstējusi, visu vakaru izklaidējusi meitenes, visus pabarojusi, bet tos svešos grēkus viņa gan uz sevi neņemšot.