Dzirkstele.lv
Jau astoto gadu Latvijas Botāniķu biedrība ceļ godā kādu sūnu sugu. 2023.gada sūna ir Vulfa sfagns (Sphagnum wulfianum).
Tā ir Latvijā izklaidus sastopama liela, skaista sfagnu sūnu suga, kas aug mitros un purvainos skujkoku un jauktu koku mežos uz slapjām minerālaugsnēm, retāk pārejas purvos un sūnu purvu malās. Tipiskas Vulfa sfagna dzīvotnes ir purvaini egļu un jauktu koku meži, reizēm arī mitrākas vietas skujkoku mežos. Šo sugu var atrast pārejas joslās, kur sausieņu mežs robežojas ar purvainu mežu vai sūnu purvu. Vulfa sfagns ir viena no dabisku mežu indikatorsugām.
Sfagni, saukti arī par baltajām sūnām, ir purviem un mitriem mežiem raksturīga sūnu grupa. Tās ir daudzgadīgas sūnas ar zariem pušķos, tievu stumbru, kas apakšdaļā pakāpeniski atmirst un veido kūdru. Sfagni pazīstami ar spēju uzkrāt sevī lielu ūdens daudzumu – tie ir gluži kā sūkļi. Pasaulē ir ap 150 sfagnu sugu, Latvijā konstatētas 37.
Vulfa sfagns ir viegli atšķirams no pārējām sfagnu sugām. Vulfa sfagna veidotās velēnas ir augstas un skrajas, retāk zemas un blīvas, pārsvarā zaļganas, dzeltenīgas vai iesārtas, nereti nedaudz raibas. Raksturīgi īsi un blīvi sakārtoti galotnes zari, kas veido prāvu, noapaļotu galviņu, kādu citiem mežā sastopamajiem sfagniem nav. Stumbrs ciets un trausls, šķērsgriezumā ieapaļš, ar piecām šķautnēm. Stumbra hialodermā 2–3 šūnu kārtas, skleroderma sarkanmelna vai pelēcīgi sarkana. Stumbra lapas 1–1,5 mm garas, 0,5–0,7 mm platas, trīsstūraini mēlveidīgas, galā noapaļotas, reizēm nedaudz bārkstainas. Zari sakārtoti 7–13 pušķos. Katrā pušķī 3–5 atkaru zari, bet pārējie cieši piekļaujas stumbram. Zaru lapas 1–1,5 mm garas, 0,4–0,6 mm platas, olveidīgi lancetiskas ar atliektu galu.
Suga sastopama Ziemeļu puslodē – gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā, galvenokārt ziemeļu apgabalos. Centrāleiropā tā ir viena no retākajām sfagnu sugām; bieži sastopama Zviedrijā un Somijā, bet reta Norvēģijā. Samērā bieža Igaunijā, reta Lietuvā un Polijā un, iespējams, izzudusi Ukrainā.
Latvijā Vulfa sfagns biežāk atrodams valsts ziemeļaustrumos, citur reti. Reizēm šo sfagnu var atrast augam dažu kvadrātmetru platībā, reizēm – tikai nedaudzus augus. Sugu var noteikt ar neapbruņotu aci, kā arī aplūkojot kvalitatīvu foto.
2023. gadā, ieceļot šo sugu Gada sūnas godā, botāniķi vēlas ne tikai pievērst uzmanību interesantajam un nozīmīgajam dabiskos mitrajos mežos un purvos, bet arī uzzināt vairāk par Vulfa sfagna izplatību Latvijā. Tāpat vēlamies noskaidrot, vai Latvijā atrodami Vulfa sfagni ar sporu vācelītēm. Botāniķi aicina ziņot par Vulfa sfagna atradumiem portālā dabasdati.lv, pievienojot fotogrāfijas. Jautājumus un interesantus vērojumus var publicēt arī Latvijas Botāniķu biedrības Facebook lapā “Sūnas Latvijā”.
Iepazīstot Vulfa sfagnu, Latvijas Botāniķu biedrība aicina uzzināt vairāk par sfagniem un to dzīvotnēm – mitrājiem. Sfagnu nozīmīgākā īpašība ir kūdras “audzēšanas” spēja. Tā, savukārt, ir ne tikai ekonomiski nozīmīga, bet arī svarīga dabisku ekosistēmu funkcija – purvos uzkrājas liels oglekļa daudzums, un tie piedalās ūdens regulācijā. Sfagni ir nepamatoti piemirsts dabas materiāls, kas izmantojams arī medicīnā un mājsaimniecībā. Tradicionāli sfagni izmantoti spraugu aizdrīvēšanai guļbaļķu ēkās un laivās, bišu stropu ieziemošanai un pakaišiem mājlopiem. Sfagni lietoti apsējos un paketēs medicīnā.
