Tirgotāji pastarpināti no plašsaziņas līdzekļiem uzzina par jaunu administratīvo slogu tirgotājiem – prasību preces marķējumā vai cenu zīmē izvietot preces ražotājvalsts karogu. Attiecīgi nepieciešamību veikalniekiem iegādāties jaunas marķēšanas iekārtas un automātisko cenu zīmju modernizēšanu, kā arī nepieciešamību pārplānot savu cenu politiku, ieviešot korekcijas cenas pieauguma virzienā pēc karogu ieviešanas un uzturēšanas izmaksu aprēķināšanas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Lai gan likumprojekta autori uzskata, ka: “Izmaksas teorētiski varētu domāt, ka tas tiks iestrādās cenā, bet, no otras puses, jāsaprot, ka papildu darbs uz vienu cenu zīmi… Iedomājieties, tur ir tonna piena un tam ir jāpārstrādā viena cenu zīme.” Jāatgādina, ka tonnai piena nepietiek ar vienu cenu zīmi. Marķējums jānodrošina katram iepakojumam vai katrā cenu zīmē katrā tirdzniecības vietā. Atgādināsim, ka marķējumu veido ražotājs vai importētājs. Tā kā šāda prasība nav nevienā pasaules valstī, tad skaidrs, ka Latvijā tas būs jādara papildus. Lielākā daļa ražotāju ignorēs maziņās Latvijas prasības, tātad tas būs jādara vietējiem tirgotājiem, sākot ar vairumtirgotāju, beidzot ar pārdevēju veikalā. Loģiski, ka vienkāršāk (un tāda būs tirgotāja prasība piegādātājam), lai karogu marķējumā izvieto pats izplatītājs, nevis tūkstošiem pārdevēju pa visu valsti.

Aprēķinot minimālās izmaksas šādai procedūrai, jāsecina, ka Latvijas iedzīvotāji katrs būs spiests gada laikā nopirkt 3 litrus piena mazāk, jo tādas būs “jaunieveduma” izmaksas (ne mazāk kā 5 miljoni eiro).

Deputāti – projekta iesniedzēji – raksta, ka, izvietojot valsts karogu, patērētāji “viegli, ērti un nepārprotami” varēs identificēt preces izcelsmes valsti. Esam pārliecināti, ka ne tikai patērētāji, bet arī neviens deputāts nespēj atpazīt visu valstu karogus. Pirmkārt, to skaits šobrīd pārsniedz 190. Otrkārt, ir virkne valstu, kuru karogi ir identiski vai gandrīz identiski. Vislīdzīgākie ir Indonēzijas, Monako un Polijas karogi, kuri atšķiras tikai proporcijās 2:3, 4:5 un 5:8, līdzīgi kā pašlaik jauc Latvijas un Austrijas karogus. Austrālijai un Jaunzēlandei atšķiras tikai zvaigznes fonā. Venecuēlas un Ekvadoras karogs sastāv no vienādām horizontālām svītrām un zvaigžņu lokiem, kuros atšķiras tikai ģerbonis vidū. Ēģiptes, Irākas un Jemenas karogi sastāv no trim vienādām horizontālām svītrām – sarkanas, baltas un melnas. Krievijas karogs ir kļuvis par iedvesmu daudzu Austrumeiropas un Dienvideiropas valstu karogiem, kuros ir trīs vienādā secībā sakārtotas krāsainas svītras, kas atšķiras tikai ar valstu ģerboni. Tikai īsts eksperts pamanīs atšķirības starp Bahreinas un Kataras karogiem, arī Rumānijas un Čadas karogi nedaudz atšķiras tikai ar vertikālo svītru toņi – zilā, dzeltenā un sarkanā krāsā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Jāatgādina, ka jau pašlaik pārtikas marķēšanas prasības ir ļoti informatīvi un vizuāli piesātinātas. Katram produktam, kuram ir iepakojums, jābūt pareizi marķētam. Marķējumā jānorāda ražotājs, importētājs vai cita struktūra, kas laiž preces tirgū; dati, kas ļauj identificēt preces; citi elementi, kas ir svarīgi produkta rakstura dēļ (piemēram, produkta sastāvs, bīstamo vielu saturs, devas, patēriņa ierobežojumi); preces nominālais daudzums; preces GS1 svītrkods vai QR kods; nepieciešamie brīdinājumi vai ierobežojumu informācija; lietošanas instrukcijas. Pie kam informācija jāiekļauj arī tās valsts valodā, uz kuru tās tiks piegādātas.

Bez obligātā marķējuma uz iepakojuma var būt izvietoti zaļā punkta zīme, CE zīme, nav testēts uz dzīvniekiem, nepiemēslot dabu ar izlietoto iepakojumu, pārstrādājams iepakojums, ekoloģiskais vai bioloģiskās lauksaimniecības marķējums, MSC marķējums, bioloģiski noārdāms iepakojums, vegāns, halals, norāde par preces iepakojuma speciālu šķirošanu vai atkārtotas izmantošanas iespēju, pārstrādāšanas iespējas viendabīgam materiālam, plastmasas iepakojuma veids, nacionālā kvalitātes zīme un citas.