Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

SARUNA: “Ukrainska Pravda” galvenā redaktore: “Varu kritizējam arī kara apstākļos.”

Ukrainas neatkarīgā interneta laikraksta “Ukrainska Pravda” galvenā redaktore Sevgila Musaijeva. Foto: “q.berlin”.

Ukrainas žurnālistus notiekošais valstī nevar personiski neietekmēt, tomēr pamata uzdevums paliek nemainīgs – stāstīt sabiedrībai patiesību, kaut kara apstākļos tas ir jādara maksimāli ētiski un empātiski, intervijā aģentūrai LETA “Riga StratCom Dialogue 2024” laikā izteicās Ukrainas neatkarīgā interneta laikraksta “Ukrainska Pravda” galvenā redaktore Sevgila Musaijeva.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kā karš ir visvairāk izmainījis mediju vidi Ukrainā?

Karš to ir izmainījis visā pilnībā. Nav iespējams salīdzināt medijus pirms kara ar to, kas mums ir šobrīd – pavisam citādāks mediju vadības veids, pavisam citādāka satura veidošana. Karš rada smagas sekas visās nozarēs un visiem cilvēkiem, tomēr medijos izjūtam īpašu atbildību. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka esam šī kara balss. Mums ir jābūt ļoti pieredzējušiem un jāstrādā ļoti ētiski, turklāt žurnālistiem vienlaikus ir jābūt ļoti stipriem psiholoģiski, jo pastāvīgi jāsaskaras ar bēdām un nāvi. Tas ievaino ne tikai tieši skartos cilvēkus, tas ievaino arī mūs pašus kā žurnālistus.

Tomēr pat kara apstākļos joprojām spējam turpināt veicināt demokrātiskās pārmaiņas mūsu valstī. Dažādos veidos – gan informējot par valsts reformēšanu, gan korupciju, kas kara apstākļos ir ļoti nepopulāra tēma, jo var traucēt Ukrainai sniegto palīdzību. Izjūtam lielu atbildību, jo mūsu valsts maksā ļoti augstu cenu, tiecoties būt eiropeiska un strādāt caurskatāmi, un tāpēc jūtam, ka ir svarīgi turpināt šo darbu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kara laikā mediju darbs ir izaicinājumu pilns, ļoti grūts, bet vienlaikus arī interesants un ļoti svarīgs. Žurnālistika kara apstākļos pavisam burtiski spēj glābt cilvēku dzīvības, un tās vērtība ir ļoti augsta, jo cilvēkiem arī ārvalstīs ir jāzina par to, kas notiek mūsu valstī. Vienīgais veids, kā viņi par to var uzzināt un atbalstīt mūs gan emocionāli un empātiski, gan arī praktiski, ir mūsu žurnālistu darbs, aprakstot notiekošo karu un izstāstot konkrētu cilvēku piedzīvoto un visas Ukrainas piedzīvoto. Ja cilvēki to visu zina, viņi ir gatavi atbalstīt Ukrainas pretošanos iebrucējam un stiprināt mūsu aizsardzības spējas.

Vai kara apstākļos medijs var palikt objektīvs un neietekmēts – vai tas vispār ir iespējams?

Domāju, ka tieši tas, ka man nav vienalga, ļauj man kara laikā padarīt savu darbu. Žurnālistikas uzdevums nav kādas pozīcijas ieņemšana, bet gan patiesības teikšana. Jā, patiesības teikšanu daudzi var reizēm uztvert kā kritiku.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Žurnālistika kara laikā cieši saistās ar cilvēcību, empātiju un vērtībām. Nevaru nebūt ietekmēta, kad redzu savu cilvēku nogalināšanu. Protams, ka tas viss mani ietekmē, protams, ka mani tracina tas, ko Krievija nodara Ukrainai, kā tā dehumanizē ukraiņus, viņus nogalina, izvaro sievietes. Tieši tāpēc, ka tas viss mani ietekmē, es spēju stāstīt stāstus, kurus pasaulei ir jādzird. Tāpēc šeit vispār nevar būt runas par nostāšanos kāda pusē, tā ir ieklausīšanās cilvēkos un savas profesijas vērtību ievērošana un aizsargāšana.

Esam mazliet nobažījušies par to, kā paši attīstāmies, kā attīstās dažādas platformas – domājam par algoritmiem un tā tālāk, tomēr bieži aizmirstam pašu galveno – mūsu profesijas pamatā ir cilvēcība, ētika un empātija. Ja to neaizmirsīsim, tad nekad nezaudēsim ne mākslīgajam intelektam, ne kādām lielajām platformām.

Vai kara laikā cilvēkiem vispār ir jāzina viss?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Jā, žurnālisti jau zina visu, tomēr neesam profesionāļi visās jomās, esam tikai balss, acis un reizēm arī dvēsele. Atsevišķos gadījumos, kad patiesība konkrētos apstākļos var sabiedrībai nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma, mums ir jāatrod skatupunkts, no kura šāda informācija cilvēkiem nekaitēs. Jo šos cilvēkus karš jau tāpat ir ļoti traumējis. Mūsu žurnālisti katru dienu saskaras ar nepieciešamību strādāt tā, lai netraumētu cilvēkus.

Protams, mums ir atsevišķas smagās tēmas, kuras parasti apspriežam savas komandas iekšienē un pieņemam lēmumu, no kāda skatupunkta apskatīt notiekošo. Mēs cenšamies nevienu lieki nesāpināt un netiekties pēc skandāliem. Vēlamies kaut ko izmainīt uz labo pusi. Patiesība kara laikā ir ļoti svarīga, tomēr ir jāatrod veids, kā ar taisnības teikšanu palīdzēt, nevis kaitēt.

Cik daudz kara laikā varat kritizēt valsts varu?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Joprojām varu kritizējam, aprakstām korupciju. Kara pirmajos mēnešos žurnālisti Ukrainā no kritikas atturējās. Tobrīd valsts vienotība bija eksistenciāli svarīga, visi vēlējās tikai vienu – būt noderīgi savai valstij un saviem cilvēkiem. Tāpēc pamatā koncentrējāmies uz Krievijas kara noziegumu izmeklēšanu, Krievijas interešu sankcionēšanu. Tomēr jau 2022.gada vasarā sapratām, ka mūsu valstī pat kara apstākļos ir cilvēki, kuri turpina nodarboties ar korupciju un citām noziedzīgām darbībām. Tad nolēmām par to neklusēt. Iekšēju diskusiju ceļā nonācām pie izpratnes par to, ka gadījumā, ja, piemēram, Ukraina jau rīt uzvarētu karā, tad cilvēki ātri apjaustu, ka laikā, kamēr daži aizstāvēja valsti, citi turpināja korumpētā ceļā raust savu bagātību. Tas būtu ārkārtīgi negodīgi pret cilvēkiem, kuri karā tika nogalināti. Ar šādu nostāju nolēmām atsākt publicēt rakstus par korupciju.

Līdzīgi rīkojās arī citi Ukrainas žurnālisti. Kopumā šāds lēmums palīdzēja atsevišķas lietas izmainīt. Dažas korumpētas amatpersonas pēc izmeklēšanas tika atlaistas, citreiz palīdzējām savai valstij saglābt budžeta naudu, kuras izmantošana nebija efektīva, bet pēc mediju uzmanības situācija tika pārskatīta un uzlabota.

Līdz ar to nevaru teikt, ka kritiskajai žurnālistikai ir labi vai slikti laiki. Žurnālistiem savs darbs ir jādara vienmēr, ir jāinformē sabiedrība. Sabiedrība tad pieņems lēmumus, bet tai vispirms ir jāpastāsta patiesība. Tas ir mūsu galvenais mērķis un vienlaikus arī mūsu galvenā vērtība, ko mēs vienmēr augstu vērtēsim.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Izjūtat tiešu spiedienu no varas iestāžu puses?

Jā, izjūtam. Tas tiek vērsts arī pret atsevišķiem žurnālistiem personīgi. Kāda Ukrainas izmeklējošās žurnālistikas grupa nesen tika pakļauta Ukrainas drošības dienesta novērošanai, citi žurnālisti tiek apsūdzēti par izvairīšanos no dienesta armijā – viens mūsu kolēģis saņēma pavēsti tūlīt pēc kritiska raksta publicēšanas. Pret dažiem ir notikuši valdību atbalstošu botu un blogeru uzbrukumi. Protams, pastāv dažādi veidi, kā ir iespējams manipulēt ar žurnālistiem un ierobežot viņu darbu kara laikā.

Pavisam nesen redakcijas sapulcē spriedām par to, ka būtu jāizveido sieviešu reportieru nodaļa, un tagad patiešām meklējam jaunas, ambiciozas un spēcīgas sievietes. Diemžēl nekāds joks tas nav. Ukrainas pašreizējos apstākļos ir jādomā par dažādiem scenārijiem un mūsu spēju tiem pielāgoties.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kaut arī zināmu spiedienu izjūtam, varu droši teikt, ka žurnālistika Ukrainā joprojām ir dzīva. Turklāt, ja vara pret kādu izdara spiedienu, tātad tas nozīmē, ka viņu vara nekontrolē. Pats spiediens kā tāds nozīmē, ka žurnālistika ir dzīva, ka tai ir ietekme – ka cilvēki, kas ir pie varas, žurnālistus uztver kā zināmu draudu.

Kā jūsu žurnālisti tiek galā ar psiholoģisko spiedienu, pret viņiem vērstiem draudiem u.tml.?

Viņi vienkārši pieņem, ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nevaram izmainīt. Man pašai šogad būs desmitā gadadiena “Ukrainska pravda”, un esmu pieņēmusi, ka pret mani vērsts spiediens ir un būs mana darba sastāvdaļa. Ja ārstiem savā darbā ir jāsaskaras ar nāvi, tad žurnālistiem ir jāsaskaras ar spiedienu. Tā ir realitāte, kas ir vienkārši jāpieņem. Es pat nejūtos normāli, ja pret mani netiek vērsts spiediens.

“Ukrainska pravda” dibinātājs Georgijs Gongadze, kurš 2000.gadā tika nogalināts tikai pusgadu pēc izdevuma dibināšanas, mēdza citēt Džordža Orvela teikto, ka žurnālistika ir kaut kas tāds, ko kāds cilvēks nevēlas redzēt publicētu, savukārt viss pārējais ir sabiedriskās attiecības. Es tam pilnībā piekrītu.

Saņemat personiskus draudus arī no Krievijas troļļiem?

Jā, protams. Cik saprotu, kara sākumā eksistēja tādi kā cilvēku melnie saraksti, turklāt viens no šī kara mērķiem bija saistīts ar informāciju, un viņi nav apmierināti ar mums. Ar to, ka mudinām piespriest sankcijas krievu oligarhiem, atrodam Krievijas īpašumus ārzemēs u.tml. Mēs par to neuztraucamies, mēs vienkārši turpinām strādāt.

Vai dodat iespēju izteikties tiem pašiem cilvēkiem, kam to būtu ļāvuši pirms kara?

Atsevišķiem prokrieviski noskaņotajiem cilvēkiem mēs nedevām vārdu jau pirms kara. Nevaram publicēt, piemēram, interviju ar kādu Krievijas politiķi. Laikā, kad mūsu valsts cīnās par pastāvēšanu, mēs noteikti nevēlamies līdzdarboties prokremlisku naratīvu izplatīšanā.

Vai kara apstākļi medijiem dod arī attīstības impulsu?

Jā, noteikti. Žurnālista darba ietvaros ir iespējams veikt arī brīvprātīgo darbu, palīdzēt cilvēkiem, vākt līdzekļus armijai. Diemžēl kara apstākļos tu vairs neesi tikai žurnālists, tev notiekošais rūp ļoti personīgi un tu esi cilvēkiem vajadzīgs. Daudzi mūsu lasītāji lūdz praktisku palīdzību, īpaši kara sākuma posmā, kad savas mājas atstājušie cilvēki mums bieži lūdza palīdzēt atrast, kur apmesties. Es kā savas valsts pilsone un kā žurnāliste, kam ir daudz dažādu kontaktu, nevarēju atteikt. Līdz ar to bieži esi kaut kas vairāk nekā tikai žurnālists, reizēm vienlaikus esi pat aktīvists. Ideālā pasaulē tas nav pareizi. Tomēr mums tas nav tikai karš, ir jautājums par mūsu izdzīvošanu – tas nav tikai mūsu politiķu vai militārpersonu darbs, tas ir mūsu visu darbs.

Vienlaikus sabiedrības uzticēšanās kvalitatīvajiem medijiem krītas lielā daļā pasaules. Kā tas ir Ukrainā? Dzirdu, ka Ukrainā daudziem galvenais informācijas avots ir “Telegram” kanāli, nevis mediji.

Diemžēl caur “Telegram” kanāliem un to informācijas patērēšanu ar cilvēkiem iespējams viegli manipulēt. Tomēr ir jāsaprot, ka galvenie iemesli, kāpēc cilvēki lieto “Telegram” kanālus, ir praktiski – tajos informācija parādās ļoti ātri, un tajos var saņemt operatīvo informāciju par gaisa uzlidojumu risku, kas kara apstākļos ir ikdienas nepieciešamība. Līdz ar to šo kanālu lietošanai nav tik daudz saistības ar to izvēlēšanos mediju vietā, bet gan ar pavisam praktiskiem apsvērumiem. Cilvēkiem ir vēlēšanās kaut cik kontrolēt savu apkārtni, un šādu sajūtu viņi zināmā mērā gūst, lietojot šos “Telegram” kanālus. Ja tu šādi uzzini, vai ir bīstami iziet uz ielas vai nē, tad tu vari pieņemt lēmumu, piemēram, doties uz veikalu tagad vai vēlāk. Šeit nav runa par kādu analītisku saturu, drīzāk par tīri praktisku informāciju. Nebūt nedomāju, ka šis faktors saglabās nozīmi arī pēc kara, jo šī aktuālā informācija vairs nebūs nepieciešama.

Vispārējā uzticība medijiem patlaban ir augstāka, nekā tā bija pirms kara. Vienlaikus uzskatu, ka pastāvošais Ukrainas TV maratons, kurā apvienojušās lielākās valsts raidkorporācijas, mazina uzticību medijiem.

Kā Ukrainas medijiem klājas finansiāli?

Finanšu piesaiste ir sarežģīta, izaicinājumu pilna. Kopš kara sākšanās daudzi mediji ir pārstājuši eksistēt, īpaši reģionālie mediji, kuri nereti vienkārši vairs nav vajadzīgi. Piemēram, izdevums “Bahmuta”… Diemžēl reklāmas tirgus Ukrainā joprojām nav atguvies, tam drīzāk turpinās lejupslīde. Līdz ar to mums ir jārod jauni risinājumi, kā monetizēt medijus. Esam pat izveidojuši savu pasākumu nodaļu, kura ir visnotaļ veiksmīga, kaut kara apstākļos tas šķiet komiski. Tomēr mūsu cilvēki joprojām vēlas apmeklēt pasākumus un socializēties.

Kopumā situācija ir diezgan smaga, tāpēc meklējam donorus. Pirms kara donori mūsu budžetu aizpildīja tikai par 10%. Tagad šis īpatsvars ir 30%, bet drīzumā var sasniegt pat 50%. Tas ir vienīgais veids, kā mediji var izdzīvot kara apstākļos.

Kāds šobrīd ir Krimas tatāru stāvoklis? Jautāju jums kā Krimas tatārietei, jo informācijas ir pavisam maz.

Man informācija ir, joprojām sazinos ar daudziem cilvēkiem Krimā. Jāteic, ka galvenās emocijas Krimā ir bailes. Diemžēl cilvēki Krimā izvairās paust savu viedokli un runāt brīvi. Ja pateiksiet, ka Krima ir Ukrainā, tad jūs var atzīt par “draudu teritoriālajai integritātei” un jūs var ieslodzīt cietumā. Desmit gados kopš okupācijas Krima ir kļuvusi par baiļu pussalu jeb varbūt pat drīzāk baiļu salu.

Informācijas ir šķietami mazāk arī vienkārši tāpēc, ka cilvēki un žurnālisti Ukrainā koncentrē uzmanību uz notiekošo citos Ukrainas reģionos un frontē.

“Ukrainska pravda” ir arī krievu versija. Kas ir tās lasītāji?

Krievu versija aizvien ir populāra, tā ir svarīga pretstatā Krievijas propagandas naratīviem. Mūs krieviski lasa ne tikai Krievijā un Ukrainā, bet arī, piemēram, Baltkrievijā, Moldovā un Vidusāzijas valstīs. Tāpēc krievu versijas esamība mums ir svarīga tīri auditorijas, ne tikai finansiālu apsvērumu dēļ.

Kā vērtējat Krievijas informācijas avotu bloķēšanu?

Krievijas propagandas avoti ir jābloķē, jo tie ir Krievijas karadarbības sastāvdaļa. Te nav runas par vārda brīvību. Krievija izmanto medijus kā kara līdzekli, un tas visiem ir skaidri jāsaprot. Ukrainā Krievijas propagandas avoti diemžēl netraucēti darbojās līdz pašam Krievijas iebrukumam 2022.gadā. Daudzas valstis tad nolēma šos kanālus bloķēt un pareizi darīja, jo šeit nav nekāda sakara ar žurnālistiku vai vārda brīvību, runa ir tikai par kara vešanu. Šajā gadījumā ir jāaizsargā nevis vārda brīvība, bet cilvēku dzīvības.

Vai izjūtat, ka Rietumi ir noguruši no kara Ukrainā un Ukrainas atbalstīšanas?

Jā, un tas skumdina. Protams, ka jūs Baltijā mūs nelokāmi atbalstāt, jo jūs esat bijusī šo padomju lamatu sastāvdaļa un labi saprotat, ko nozīmē Krievijas okupācija un pati Krievija. Jūsu atbalsts ir ārkārtīgi svarīgs. Vienlaikus daudzu valstu politiskā vadība to neizprot. Protams, liels jums paldies, bet man šķiet, ka tas viss mums ir savā ziņā kopīgs. Piemēram, pie mums Kijivā ir igauņu brīvprātīgie, kuri ir nobažījušies un palīdz Ukrainai tāpēc, ka, viņuprāt, Igaunija būtu nākamais Krievijas upuris, ja Ukraina zaudētu karā. Viņi domā, ka Krievija Igauniju patiešām okupētu četru dienu laikā. Līdz ar to tas nav eksistenciāls drauds tikai mums, tas tāds ir arī jums.

Līdz ar to ir ļoti svarīgi šo ziņu izplatīt tālāk Eiropā, jo šie draudi neattiecas tikai uz mums, tie ir draudi visai Eiropai. Krievi noteikti neapstāsies pie mums, esmu 100% pārliecināta, ka viņi tieksies atjaunot impēriju, piepildot Putina sapņus par jaunu PSRS, par jaunu “tautu cietumu”. Mūsu pašreizējais uzdevums ir šo viņa impēriju iznīcināt, kaut arī tas mums bija jāpaveic jau iepriekšējā gadsimtā. Mēs nekādi nevaram šo uzdevumu atstāt nākamajām ukraiņu, latviešu, igauņu vai lietuviešu paaudzēm.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (4)

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.