Zāļu krājumi un apgāde Latvijā – vai būsim gatavi “X stundai”? (viedoklis)

Lai arī Covid-19 pandēmija šķietami ir pagājusi, tā aiz sevis ir atstājusi daudz mājasdarbu un mācību. Viena no tām – Latvija nevar paļauties, ka nestandarta situācijās ātri saņemsim pacientiem nepieciešamās zāles vajadzīgajos apjomos un termiņos. Tā kā mūsu valsts tirgū aptuveni 95 % medikamentu tiek importēti un tajā pārliecinoši dominē ārvalstu ražotāji, šis jautājums iegūst pavisam citu līmeni un aktualitāti, ņemot vērā arvien pieaugošo saspīlējumu pasaulē.

Piegādes ķēžu traucējumu dēļ jau pandēmijas laikā nebija pieejamas daudzas būtiskas un neaizvietojamas zāles. Lai Latvijas iedzīvotāji varētu būt droši, ka medikamenti būs pieejami arī “X stundā”, ir pēdējais laiks risināt jautājumu par valsts zāļu rezerves fonda izveidi. Diemžēl tā vietā, lai radītu Latvijā medikamentu rezervju sistēmu un izstrādātu algoritmu to pieejamībai ārkārtas situācijās, politiskajā dienaskārtībā nonāk īstermiņa risinājumi, kas patiesībā rada papildu riskus mūsu valsts zāļu apgādes un pieejamības sistēmai.

Medikamentu pieejamība aktuāla visā ES

Pēdējo trīs gadu laikā ar problēmām iegādāties nepieciešamos medikamentus saskārās ļoti daudzas valstis. Pat ASV, kuras par savām mājām var saukt virkne farmācijas industrijas gigantu, ir piedzīvojusi situācijas, kurās trūkst konkrētu zāļu. Saskaņā ar pērn publicēto pētījumu 99 % veselības aprūpes speciālisti, no kuriem lielākā daļa strādā slimnīcās, apgalvoja, ka ikdienā piedzīvojuši situācijas, kad trūcis kādu medikamentu. Trešdaļa atklāja, ka to trūkums ir kritisks, jo tā dēļ pacientiem bija jāierobežo vai pat jāatliek ārstēšana. Taču ne visas ārstēšanas ir iespējams atlikt uz labākiem laikiem. Patiesībā – nevienu slimības ārstēšanu nedrīkst atlikt.

Tieši šī iemesla dēļ Eiropas Savienības (ES) Farmācijas grupa pēc vairāku valstu, arī Latvijas, pieredzes apkopošanas kā pirmo rekomendāciju min tieši medikamentu pieejamības nodrošināšanu. Tas nozīmē, ka vietējās uzņēmējdarbības politikās un valsts tiesību aktos pacienta interesēm ir jābūt pirmajā vietā. Praksē tas nozīmē, ka pirmām kārtām ir jābūt izveidotai sistēmai, ka zāļu piegāde ir savlaicīga un pietiekama neatkarīgi no apstākļiem un ārējiem faktoriem. To ir salīdzinoši viegli īstenot miera laikos, taču, kā pierāda pēdējo trīs gadu notikumi, mums ir jābūt gataviem dažādiem notikumu pavērsieniem. Lai gan ES bieži ir iestājusies par piegādātāju diversifikāciju, runājot par farmācijas industriju un medikamentu pieejamību, primāri valstis tiek aicinātas izmantot vietējo uzņēmumu potenciālu un stiprināt arī zāļu ražošanu Eiropā. Arī ES līmenī tiek aktualizēta lielā atkarība no starptautiskajām medikamentu un to ražošanai nepieciešamo izejvielu piegādēm, kas rada riskus visai savienības drošībai un veselības aprūpes sistēmai.

Šajā situācijā viens no efektīvākajiem veidiem ir valsts zāļu rezerves fonda izveide. Pirmais jautājums un arī uzdevums būtu definēt medikamentus, kuri ārkārtas situācijās ir kritiski nepieciešami. Šo jautājumu aktualizējām gan sarunās ar iepriekšējo, gan arī esošo veselības ministru, taču diemžēl pagaidām bez aktīvas virzības uz risinājumu. Pašreizējā veselības ministra steigā virzītajā “reformā” par medikamentu pieejamību jautājums par valsts rezervēm vispār nav pat apskatīts un aktualizēts. Drīzāk otrādi – reforma tās iecerētajā izpildījumā radīs akūtus riskus zāļu pieejamībai pacientiem, tās apgādes efektivitātei un spējai funkcionēt, īpaši jau ārkārtas situācijās. Taču valsts zāļu rezervju sistēmas izveidei ir jābūt vienai no prioritātēm, lai vispār varam runāt par medikamentu ilgtermiņa pieejamību Latvijā. Vietējiem farmācijas uzņēmumiem ir kritiski svarīga loma, jo tie nodrošina ražošanu uz vietas, bet uz šo jautājumu jāskatās ne tikai no ražotāju skatpunkta. Svarīgi ir visi nacionālie uzņēmumi, kas strādā veselības aprūpes un zāļu apgādes jomā – aptiekas, apgādes uzņēmumi, slimnīcas. Ir jābūt skaidrām atbildībām un algoritmiem – kādi medikamenti, kur un cik ilgi glabāsies, kā notiks krājumu aprite, kā sistēma tiks finansēta, kā ārkārtas situācijās tiks organizētas piegādes un pēc kādiem kritērijiem pacientiem tiks nodrošināta zāļu pieejamība.

Nepieciešama risku vadība, nevis ignorance

Paliekot bez ārvalstu piegādēm, Latvijas zāļu apgādes uzņēmumu esošie krājumi spētu nodrošināt medikamentu piegādes aptuveni mēnesim. Nav arī nekāda pamata prasīt tiem veidot uzkrājumus ilgākam periodam no saviem līdzekļiem, jo, piemēram, kompensācijas saraksts regulāri mainās un krājumu uzturēšanu valsts neapmaksā. Ja mainās saraksts, krājumi ir jānoraksta, jo tie nevienam nav vajadzīgi.

Kā to pierādīja situācija Ukrainā, “X stundā” aptieku plaukti arī Latvijā ļoti strauji tukšotos, jo cilvēki dabiski vēlēsies atjaunot un izveidot savu mājas aptieciņu arī tad, ja ikdienā medikamenti netiek lietoti. Pieprasījums pēc krājumiem pieaugtu arī slimnīcās.

Jāņem arī vērā, ka situācijā, kad piektdaļa Latvijas iedzīvotāju ir uz nabadzības riska sliekšņa, iespējas veidot individuālus pārtikas vai medikamentus krājumus virknei cilvēku ir ierobežotas, lai neteiktu, ka to vispār nav. Valstij jābūt gatavam risinājumam. Tas izmaksātu daudz lētāk. Jau Covid-19 vakcīnu situācija parādīja, ka valsts pārmaksā miljonus, jo nav spējusi ne sagatavoties, ne prognozēt, ne plānot. Tajā pašā laikā Covid-19 vakcinācijā atklājās, ka tieši zāļu apgādes uzņēmumi spēja izpildīt un nodrošināt vakcīnu uzglabāšanu un efektīvas piegādes, jo valstij šādu resursu un iespēju vienkārši nebija. Medikamenti, kas būtu iekļauti rezerves krājumu sistēmā, tiktu atbilstoši procedūrai laisti apritē, lai tie nebūtu jānoraksta ar iztecējušiem derīguma termiņiem, taču tā tiktu radīts zāļu rezervju krājuma tīkls un mēs būtu pietiekami nodrošināti, lai krīzes situācijā iedzīvotājiem varētu nodrošināt nepieciešamos preparātus pēc iespējas tuvāk to dzīvesvietai. Arī drošības riski ir mazāki, ja šādas glabātavas veido tādu kā tīklu, nevis viss atrodas vienā vietā, ko var vieglāk iznīcināt.

Šāda sistēma, protams, negarantētu medikamentu pieejamību gadiem, bet, ja uzturētu krājumus, piemēram, lietošanai gada laikā, tas būtu pietiekams periods, lai rastu alternatīvus risinājumus. Par šo “Olainfarm” sarunas sāka jau ar iepriekšējo veselības ministri Līgu Meņģelsoni un turpinājām arī ar Hosamu Abu Meri. Ir jābūt skaidram plānam, kā pie šāda rezultāta varam nonākt. Normatīvo regulējumu ārkārtas situācijas pārvaldīšanai attiecībā uz zāļu ražošanu, uzglabāšanu un piegādēm pacientiem nekas netraucē gatavot jau tagad. Ir iestrādes par nepieciešamo sarakstu, ko vajadzētu apstiprināt, un vajadzētu vienoties, kurš kurus medikamentus nodrošinās, jo farmācijas uzņēmumiem ir vajadzīgs zināms laiks, lai tos sāktu ražot. Ja visus riskus izvērtē un zina, kā ar tiem tiks galā, tie parasti neiestājas. Tas arī būtu mērķis.

Nacionālā drošība ir daudzšķautņains jēdziens, kas ietver sevī ekonomisko stabilitāti, sabiedrības labklājību un spēju efektīvi reaģēt uz iekšējām un ārējām krīzēm. Neatņemama sastāvdaļa ir iedzīvotāju veselība, kas neatraujami ir saistīta ar zāļu pieejamību. Valsts, kuras iedzīvotājiem ir pieejami nepieciešamie medikamenti, ir labākā pozīcijā, lai risinātu ārkārtas situācijas veselības aprūpes jomā. Tāpēc, lai stiprinātu nacionālo drošību, Latvijai valstiskā līmenī ir vajadzīga stratēģija, kā palielināt mūsu pašpietiekamību to nodrošināšanā, un tajā ir būtiski divi virzieni. Pirmkārt, ir jāatbalsta vietējie ražotāji, palielinot to konkurētspēju attiecībā uz globālajiem farmācijas gigantiem. Tas nozīmē atbalstu gan jaunu tirgu apgūšanai, gan produktu portfeļa papildināšanai ar jauniem medikamentiem. Jo vairāk spēsim saražot Latvijā, jo piegāžu ķēžu pārrāvumu gadījumā būsim mazāk ietekmējami un atkarīgi no importētājiem. Otrkārt, jāveido zāļu rezerves un skaidra zāļu rezervju aprites sistēma, kas primāri jāīsteno ciešā sazobē ar vietējiem ražotājiem un citiem nacionāliem uzņēmumiem, kas strādā veselības aprūpes un zāļu apgādes jomā.

– Andris Jegorovs, AS “Olainfarm” valdes loceklis un ražošanas direktors