Zem Latvijas un Ukrainas valstu karogiem Gulbenē piemin janvāra barikāžu 33.gadadienu

Vietējā kopiena pierāda — cilvēki apvienojas vērtīgas idejas vārdā

Gulbenes novada bibliotēkai ir vēsturiska nozīme vietējās sabiedrības sagatavošanā atmodai un Latvijas neatkarības atgūšanā. Simboliski, ka 19.janvārī, pieminot barikāžu notikumus, tieši bibliotēka atkal kļuva par vietējās sabiedrības vienotāju.

Bija ne tikai patriotiskas runas, ugunskuri, kopīga Latvijas valsts himnas skandēšana, karsta tēja un pīrādziņi, bet daudz vairāk. Pasākums ne tikai vārdos, bet darbos apliecināja solidaritāti Ukrainai tās šodienas cīņā pret okupanta – Krievijas – uzbrukumu.

250 ierakuma sveces top nosūtīšanai uz Ukrainu

“Bibliotēka Gulbenē ir kā simbols Latvijas neatkarības atgūšanai, jo tieši te vēl padomju gados pirmo reizi atklāti godā tika celts sarkanbaltsarkanais karogs. Un tas mums, bibliotēkas darbiniekiem, uzliek pienākumu arī šodien,” “Dzirkstelei” saka novada bibliotēkas pārstāve Indra Logina.

Viņa sasaista šīs vēsturiskās atmiņas ar šī brīža ļoti smago situāciju Ukrainā, tāpēc šoreiz pasākumu papildina ierakuma sveču gatavošana, lai tās nosūtītu Ukrainai. Šai norisei apvienojušies daudzi. Ar iedvesmu, finansējumu, materiāliem un organizatorisko atbalstu. Tie ir novada bibliotēkas, Zemessardzes 26. kājnieku bataljona, biedrības “Dēms” pārstāvji un citi labas gribas cilvēki. Idejas rosinātāji ir gulbenieši Valters Svetlovs un Ādolfs Grīns. Sadarbībā ar kustību “Uzņēmēji mieram” tieši Ādolfs ierakuma sveces, gulbeniešu saziedoto apģērbu – siltas zeķes, termoveļu, siltās virsjakas – aizvedīs uz Ukrainu, Avdijivku, kur šobrīd notiek sīvas cīņas.

I.Logina saka – svarīgi bija iepriekš izpētīt, kādam konkrētam nolūkam tiks gatavotas ierakuma sveces. Piemēram, ēdiena uzsildīšanai vai apgaismojumam, vai lai sasildītos. “Ievācām informāciju no Rīgas biedrības “Tavi draugi”, kura ļoti daudz nodarbojas ar ierakumu sveču liešanu. Konsultēja mūs arī zemessargi,” stāsta Indra. Iecerēts ir pasākuma laikā izliet 730 ierakumu sveces, bet faktiski izdodas izliet tikai 250. Materiāla ir daudz vairāk. Pēc pasākuma organizatori šos materiālus nosūtīs biedrībai “Tavi draugi”, jo tā pastāvīgi nodarbojas ar ierakuma sveču gatavošanu.

Indra stāsta – piemiņas pasākuma norises vietas sakārtošanai pie bibliotēkas atsaucīga bija pilsētas labiekārtošanas iestāde, kas iepriekš no sniega attīrīja laukumu, atveda malku, lai var iekurt simboliskos ugunskurus.

19.janvārī piemiņas pasākumā Gulbenē par barikāžu laiku

Gunārs Babris, atvaļinātais NBS pulkvežleitnants, zemessargs, teica:
“Tikai tie, kas devās uz barikādēm, zina, kāda bija iekšējā sajūta. Man bija jāstāv pie Augstākās padomes, es biju dežūrā naktī. Ik pa brīdim ienāca informācija, ka padomju bruņutehnika pārvietojas pa Rīgas ielām. Bieži dzirdējām, ka šī tehnika brauc Augstākās padomes virzienā. Tajā brīdī ne no vien nedzirdēju, cik tas mums ir vai nav droši, vai mums palikt uz vietas. Vienīgās sarunas bija par to, kā un kas mums ir jādara, lai mēs aizsargātu Augstāko padomi. Šodien, kad mums ir savi bruņotie spēki, kad esam NATO sastāvā, es ar pārliecību varu teikt, ka mēs esam gatavi, būsim gatavi aizstāvēt, nosargāt savu valsti!”

Ukrainas armijai no Gulbenes sūtīs arī automašīnu

Gulbeniete biedrības “Dēms” vadītāja Anita Birzniece “Dzirkstelei” saka – sakrita, ka vairāki cilvēki papildināja cits cita idejas, un kopā viss ir izdevies tieši tā, kā iecerēts. 29.decembrī notika biedrības “Dēms” tradicionālā 9. labdarības izsole sadarbībā ar kultūrvietu “Lokāls” un kūku meistarnīcu “Gardums”. Šoreiz izsoles sociālais mērķis bija savākt līdzekļus ierakuma sveču liešanai, lai šīs sveces nodotu Ukrainai. Doma bija, ka vajag izliet tik daudz sveču, cik dienas Ukrainā turpinās cīņas par valsts neatkarību. Finansējums, kas nepieciešams kvalitatīvu materiālu iegādei, bija vismaz 500 eiro.

“Sasniedzām divus rekordus! Izsoles rezultātā tika savākti 1205 eiro. Tas arī bija gaidāms, jo cilvēki, kuri iesaistās šajā labdarības izsolē, zina, uz ko viņi nāk, kāds ir mūsu mērķis. Dārgākā lieta, kura tika nosolīta, bija Druvienā darinātā kokle. Izsoles dalībniece šo kokli nopirka par 250 eiro,” stāsta Anita un piebilst – ar latvisko identitāti saistītie izsoles priekšmeti vienmēr ir cieņā, arī mājas konservi, mākslas un latviskās dzīvesziņas priekšmeti.

Anita teic – sākotnēji sveču liešana bija plānota, “Dēmam” sadarbojoties ar novada jauniešu centru “Bāze”. Taču tad pienākusi ziņa par novada bibliotēkas plānoto piemiņas pasākumu, atceroties janvāra barikādes. Vienojušies par sadarbību. Anita piebilst, ka Ukrainai Gulbenē tiek sarūpētas ne tikai ierakuma sveces. Plānots no Gulbenes uz Ukrainu nosūtīt arī lielāku dāvanu – automašīnu, kuru tur varēs izmantot armija, tāpēc tiek piesaistīti vēl citi ziedojumi. Tāpat arī notiek silto drēbju vākšana sūtīšanai uz Ukrainu tiem, kuri atrodas ierakumos.

Svarīgi ir būt kopā, nevis rīkoties katram atsevišķi

Indra “Dzirkstelei” teic – lielākā vērtība ir starp barikāžu piemiņas pasākuma apmeklētajiem redzēt ģimenes, jauniešus, bērnus. Arī Anita laikrakstam uzsver, cik svarīga ir šāda starppaaudžu izglītība. Ne tikai kopā pulcējoties, lai vērotu pasākumu, bet lai kopā arī iesaistītos konkrēta norisē – ierakuma sveču liešanā.
“Zināšanu un vērtību pārnese dabīgā ceļā starp paaudzēm šodien lielākoties nenorit, jo vienā ģimenē dažādu paaudžu cilvēki vairs nemēdz dzīvot kopā. Tāpēc ir jāveido iniciatīvas, kur paaudzes var savā starpā satikties, būt kopā, sarunāties. Un arī šajā piemiņas pasākumā sevišķi vērtīgi ir tas, ka liekam spēkus kopā, nevis norit vairāki atsevišķi pasākumi,” saka Anita.

Tāpat “Dzirkstelei” teic novada vidusskolas vēstures skolotāja Aivija Grīnberga, kuru arī “Dzirkstele” pamana starp ierakuma sveču gatavotājiem bibliotēkā. Viņa saka: “Ar bērniem un jauniešiem mēs runājam par tautas vienotību, par saliedētību. Paaudze, kas nav piedzīvojusi padomju gadus, var nesaprast, kāpēc tieši bija jāstāv barikādēs. Viņi nezina, kā mēs dzīvojām padomju gados un kas tie bija par laikiem. Viņiem pašiem nav šīs pieredzes. Bet vienotības sajūtu, kāda bija atmodā, kāda bija janvāra barikādēs, mums jāspēj iedot jaunajai paaudzei. Un viņi šo vienotību šodien uztur caur latviskajām tradīcijām, caur tautas deju, kordziesmu. Protams, pasaule mainās. Lielā mērā esam kļuvuši materiālisti. Tomēr nedomāju, ka tāpēc mums nav svarīga Latvijas neatkarības ideja. Arī tiem cilvēkiem, kuri šobrīd atrodas darba attiecībās ārpus Latvijas. Mēs, vecāki, taču to arī vēlējāmies – lai mūsu bērni ir izglītoti, materiāli nodrošināti, lai viņi iet pasaulē, lai viņi ir brīvi un var apliecināt sevi.”

Tēvs no pieredzes zina barikāžu laiku, dēls – no vēstures

Janvāra barikādēs Rīgā toreiz, pirms 33 gadiem, un tagad Gulbenē atkal skan latviešu karavīru dziesmas. Tās izpilda gulbenietis muzikants Guntars Eniks. Šoreiz – kopā ar jaunāko dēlu Kārli, kurš 1991.gadā vēl nebija dzimis. Par janvāra barikādēm viņš zina no sava tēva stāstiem un no tā, ko pats ir lasījis grāmatās.

“Vēsture ir mans hobijs vēl kopš skolas gadiem. Vienmēr mani ir aizrāvusi literatūra gan par Otro pasaules karu, gan par 1991.gada janvāra barikāžu laiku. Mācījos, šķiet, kādā 5.klasē, kad kavēju mācību stundas sākumu viena konkrēta iemesla dēļ. Skolas bibliotēkā bija parādījusies jauna vēstures grāmata – par barikāžu laiku. Man to gribējās izlasīt. Sēdēju bibliotēkā, lasīju, aizrāvos, kaut zvans jau aicināja uz nākamo mācību stundu,” stāsta Kārlis.

Viņš piebilst, ka ir dzimis sešus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kārlis saka: “Man ir svarīgi zināt vēsturi, jo tā var saprast arī mūsdienas. Vēsture vienmēr ir cikliska. To, kas tagad notiek Ukrainā, ļoti labi saprot tā latviešu paaudze, kas ir gājusi uz janvāra barikādēm un zina, par ko šodien cīnās ukraiņi. Man ir svarīgi caur vēstures iepazīšanu saprast šodienas Latvijas neatkarības cenu, jo tā ir valsts, kurā dzīvoju.”

Kārļa tētis Guntars “Dzirkstelei” saka – toreiz, tālajā 1991.gada janvārī, pildījis norunu ar draugiem Rīgā un muzicējis gan Doma laukumā, gan Zaķu salā. Darījis to kopā ar vēl vairākiem savas mūzikas grupas “Senči” dalībniekiem.

“Mēs četratā bijām, spēlējām. Un pēc tam aizgājām stāvēt pie Ministru padomes. Tajā dienā Interfrontei notika mītiņš ASK stadionā (tagad Latvijas Universitātes stadions – red.). Bijām sabijušies. Baidījāmies, ka viņi atnāks. Bet tas viņu mītiņš izšķīda. Viņi neatnāca no ASK stadiona līdz Ministru padomei,” atceras Guntars.

Tā laika sajūtas viņš noķer arī tagad, kad dzied. “Dziesmas ir no Pirmā, no Otrā pasaules kara. Tajā laikā tieši šīs dziesmas mēs dziedājām tur, barikādēs. Tās dziesmas sen nebiju dziedājis, bet aizmirsušās nav. Iemācījos tās astoņdesmitajos gados. Gribu atjaunot šo repertuāru un atkal dziedāt,” saka Guntars.
Uz jautājumu, vai Latvijas iedzīvotāji izšķirošā brīdī spētu atkal būt tik vienoti, kā tas bija 1991.gadā, viņš atbild: “Izšķirīgos brīžos mēs spējam vienoties.”

Uz ko gatavi bijām tad un esam tagad, aizstāvot Latviju?

“No pirmās līdz pēdējai dienai 1991.gadā bijām janvāra barikādēs Rīgā,” “Dzirkstelei” saka gulbenieši Kārlis Pušmucāns un Vitolds Jaunzems. Abi teic – šodien no savas tā laika grupas vīriem dzīvi ir palikuši tikai viņi divi, tāpēc savā ziņā esot skumji apmeklēt barikāžu piemiņas pasākumus. Atmiņas par to laiku esot kļuvušas leģendu apvītas, taču arvien ir neaizmirstamas.

“Tolaik janvāris bija aukstāks nekā šobrīd. Baiļu nebija. Vienīgi jocīga sajūta pārņēma, kad dzirdējām un redzējām, kā lido omoniešu šautās lodes,” saka Vitolds. Bet Kārlis bilst: “Šodienas jaunatne īsti nesaprot, par ko mēs tolaik stāvējām. Tas tāpēc, ka viņi nav piedzīvojuši padomju laiku bardaku. Viņi nav “izbaudījuši” dienestu krievu armijā. Viņi nezina, kādās bailēs no izsūtīšanas uz Sibīriju dzīvoja cilvēki.”
Kārlis uzsver savas paaudzes traumatisko padomju laiku, no kura latvieši gribēja atbrīvoties, un tieši tāpēc 1991.gada janvāra barikādēs bija gatavi uz visu. Vitolds neslēpj rūgtumu – nejūt, ka jaunatni stipri interesētu šie senie notikumi, jo tad atceres pasākumā būtu daudz vairāk jauno seju. Kārlis vaino laikmeta īpatnības, to, ka šodien jaunieši vairāk dzīvo internetā, nevis reālajās norisēs. Viņaprāt, arī skolā ar bērniem nepietiekami runā par Latvijas vēsturi vai arī neprot pastāstīt saistoši, atmiņā paliekoši. Kārlis to sapratis no sarunas ar pamatskolas vecuma mazdēlu.

“Pirms 33 gadiem janvāra barikādēs Rīgā cilvēki no visas Latvijas sapulcējas, lai kailām rokām stāvētu pretim PSRS varai. Gribēja, varēja un izdarīja to, kas šodien izklausās apbrīnojami. Es tolaik vēl mācījos skolā. Tolaik neizvērtēju, vēlāk sapratu to situāciju. Šodien saprotu, ka mums ir jāaizsargā sava Latvija. Mums ir jārāda, ka šeit ir, kas to dara. Ir, kas rūpējas par iedzīvotāju drošību,” “Dzirkstelei” saka Zemessardzes 26. kājnieku bataljona komandieris majors Vladimirs Bistrovs.