Inita Savicka
Cik daudz ir Kremļa politikas atbalstītāju, droši vien pat nevaram iedomāties. Publiskā komunikācija par 2022.gada 24.septembrī Krievijas uzsākto atklāto karu Ukrainā atšķiras no privātās. Tā ir visur, bet īpaši Latgalē.
“Dzirkstele” sazinājās ar dezinformācijas pētnieku Mārtiņu Hiršu, žurnālistiem Latgalē, cenšoties noskaidrot, kāda atmosfēra valda tur, cik daudz Latgalē izjūt Putina (Kremļa politikas) atbalstītājus. Tas, par ko “Dzirkstele” pārliecinās sarunās ar žurnālistiem – dezinformācija ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā ir Vladimira Putina režīma atbalstītāji.
Izmanto vājos punktus rietumvalstīs
M.Hiršs “Dzirkstelei” pauž savas pārdomas par Kremļa ietekmi Latvijā/Latgalē. Viņš uzsver: “Tā lielā mērā ir nostiprinājusies pašu politisko līderu neizdarības dēļ. Kremļa propaganda izmanto vājos punktus rietumvalstīs. Piemēram, Latvijā līdz 2021.gadam netraucēti tika pārraidīta Kremļa televīzija – “PBK”, “RTR”, “NTV” un “REN TV”. Šos televīzijas kanālus skatījās liela daļa Latvijas krievvalodīgo, jo “LTV7” saturs krievu valodā bija ļoti zemas kvalitātes un Latvija “LTV7” neinvestēja. Līdz ar to valsts gadiem ļāva Kremļa propagandai brīvi sasniegt Latvijas krievvalodīgos iedzīvotājus un īpaši pret to necīnījās pretī,” stāsta M.Hiršs.
Ļoti līdzīgi ir bijis arī ar tā sauktajām krievu skolām. Daļā krievu skolu nepieciešamie 60 procenti mācību vēl arvien nenotiek latviešu valodā. To absolventi latviski runā slikti un līdz ar to neizmanto medijus latviski, kā arī nevar pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. “Latvijas valsts nav spējusi nodrošināt kvalitatīvu izglītību šiem jauniešiem un līdz ar to atstājusi viņus par vieglu mērķi Kremļa propagandai,” norāda M.Hiršs.
Arī Latgalē ir ļoti nopietnas ekonomiskas problēmas. Bezdarbs šī gada janvārī bija 13 procenti un vidējā alga pagājušajā gadā bija zemākā Latvijā, par 400 eiro atpaliekot no vidējās algas Latvijā. “Kremļa propaganda ļoti labi izmanto savā labā to, ka Latvijas politiskie līderi ir atstājuši Latgali novārtā. Latvijas politiskā elite ilgstoši nav īpaši centusies atrisināt dziļas problēmas ar krievvalodīgo integrāciju mūsu sabiedrībā un ir devusi lieliskas trumpja kārtis Kremļa propagandai,” saka M.Hiršs.
Pētījumi pēc 2014.gada Kremļa iebrukuma Ukrainā, gan pēc 2022.gada iebrukuma liecina, ka aptuveni ceturtdaļa krievvalodīgo Latvijā un arī Latgalē ir izteikti Rietumeiropas nometnē. Viņiem patīk NATO klātbūtne Latvijā, viņi neatbalsta Kremļa agresiju un Putina režīmu. Ceturtdaļa krievvalodīgo savukārt piekrīt lielākajai daļai Kremļa propagandas izfantazēto stāstu par Ukrainu, Latviju un rietumvalstīm. Pārējie ir kaut kur pa vidu starp šīm divām grupām.
“Šī proporcija nav mainījusies astoņu gadu laikā, kopš pirmā Krievijas iebrukuma Ukrainā. Protams, var vainot Kremļa propagandu vai daļu krievvalodīgo, ka viņi tai tic. Bet tikpat līdzatbildīga pie šīs situācijas ir Latvijas politiskā elite, kura izlikās problēmu neredzam un mēģināja gadiem to paslaucīt zem tepiķa,” saka M.Hiršs.
Okupācijas sekām – “gari zobi”
Radiožurnālists Tenis Bikovskis, kurš ikdienā strādā “Divu krastu radio” un ir arī ārštata autors “Latvijas radio”, un kuram ir liela pieredze, veidojot tieši ģeopolitiska satura radioraidījumus par Latgali, pret Latviju vērstas aktivitātes visvairāk izjutis pagājušā gada rudenī, kad bija jāpilda likums par okupāciju slavinošo pieminekļu nojaukšanu.
“Likums bija jāpilda, tomēr mēs redzējām, ka bija pretspars, un tas pretspars bija ne tikai no pretvalstiskiem aktīvistiem. Mēs redzējām, un es sajutu, ka sevišķi sociālajos tīklos bija ļoti daudz informācijas, cik Latvija ir slikta, cik viss ir slikti un cik labi bija padomju laikos. Bet visnepatīkamākais, ka šos naratīvus, ko tā saucamie pretvalstiskie elementi publiskoja kaut kur sociālajos tīklos, atbalstīja abu Latgales lielāko pilsētu – Daugavpils un Rēzeknes – priekšsēdētāju aktivitātes, kas, manuprāt, bija šokējošas! Ja esi priekšsēdētājs Latvijas Republikas pašvaldībā, tad tomēr arī domām, darbiem, aktivitātēm būtu jābūt vērstām uz Latvijas valsti, Satversmi un likumu pildīšanu. Un šo abu pilsētu mēru izteikumi bija tādi, ka ne velti attiecīgais dienests viņus izsauca “kafiju padzert”. Bēdīgākais, kas ir, ka konkrēti pilsētu vadītāji teorētiski iestājas pret likuma pildīšanu,” uzsver T.Bikovskis.
Visām pašvaldībām bija jāpilda likums par okupāciju slavinošo pieminekļu nojaukšanu. “Bet ko izdara Daugavpils pašvaldība? Sarīko publisku sēdi, kurā lemj par finansējuma piešķiršanu, jo sākumā pašvaldībai šim procesam bija jārod finansējums. Un Daugavpils domes deputāti lēma šo finansējumu nepiešķirt. Teorētiski domes vairākums Latvijas Republikā lemj pret likumu pildīšanu. Toreiz iesaistījās arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, norādot, ka pašvaldībai tas ir jādara. Un tad Daugavpils pašvaldība izspēlē divkosīgu spēli, lai izpatiktu savam krieviskajam vēlētājam. Viņi nepiešķir šo finansējumu, bet pieminekļus vienalga nojauc. Tas bija gājiens nekompetentai sabiedrībai vai savam balsotājam, pasakot: mēs naudu nepiešķīrām, bet tomēr nojaucam un naudu kaut kur atrodam. Daugavpils pašvaldībai tika pieprasīts sniegt sabiedrībai skaidrojumu, no kādiem līdzekļiem tad šos divus okupāciju slavinošos objektus nojauca. Sabiedrība par atklātību “Delna” uzskata, ka pašvaldība vēl joprojām nav atbildējusi pēc būtības. Arī medijiem viņi neatbildēja, par kādu naudu tas tiek darīts. Man tas liek secināt, ka tas tika darīts, lai izpatiktu, strādātu uz sev vēlamo auditoriju, sev vēlamo vēlētāju, kuram padomju okupāciju slavinošie objekti ir svarīgi. Plus tam visam klāt vēl Elksniņa (Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš – red.) izteikumi: iesim un atvadīsimies no mūsu pieminekļiem; vai Rēzeknes mēra Bartaševiča izteikumi, kā krievus vajā un krievus ienīst. Un šie deputāti ir ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās, un jautājums ir cits – kādi politiskie spēki ir ievēlēti Rēzeknē un Daugavpilī? Vai ir lojāli savai valstij? Vai, piedodiet par skaļiem vārdiem, gaida to, kas notiek Ukrainā? Man ir aizdomas, ka mums ir pretvalstiski politiķi Latgalē, kuri sliktākajā stundā “X” būs gatavi spiest okupantiem roku un teikt: esmu jūsu mīlulis,” saka T.Bikovskis.
Viņš arī norāda, ka runa ir par divām Latgales pašvaldībām, bet kopumā varbūt situācija nav nemaz tik melna, kā liekas, jo arī Latgalē ir ļoti latviskas un valstiski domājošas pašvaldības. Viņš min kāda pētījuma rezultātus, kas liecina, ka tieši Latgalē dzīvojošie visvairāk būtu gatavi aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās.
“Šajā visā stāstā ir gan pozitīvais, gan negatīvais. Kad jauca nost okupāciju slavinošo objektu Daugavpilī, tad tajā naktī bija aizturēti 37 cilvēki. Kad Rīgā Uzvaras parkā jauca nost okupāciju slavinošo pieminekli, nebija tik daudz aizturēto. Tas arī liecina par to, kā cilvēki ir dzīvojuši līdz 2023.gadam. Padomju Savienība sabruka aptuveni pirms 30 gadiem, bet okupācijas sekām, izrādās, ir “gari zobi”, piemēram, latvieši ar krieviem runā krieviski, nevis latviski. Protams, ir jāciena visu tautu kultūras, bet jāsaprot, ka katrā valstī ir savas nacionālās un kultūras vērtības, un tās ir jāciena. Un, ja ir jāmācās valsts valoda, tad tā ir jāmācās,” uzsver radiožurnālists.
Kā padomju laikos
T.Bikovskis min arī gadījumus, kad Latgalē tika dedzinātas ukraiņu mašīnas, kā arī atminas Ukrainas karoga neuzvilkšana Daugavpils pašvaldībā. “Tā ir tāda “zobu rādīšana”. Un te arī jautājums, cik pašvaldības un to vadītāji ir valstiskās vērtības atbalstoši. Nekas varbūt tik ļoti pārkāpts nav, bet ar tādām darbībām, iespējams, pauž savu attieksmi, kura puse vairāk simpatizē. Un tādu jautājumu ir daudz. Nesen kolēģe gatavoja sižetu no Daugavpils par ielu nosaukumiem. Zinām, ka ielu nosaukumiem jābūt valsts valodā. Aizbrauciet uz Daugavpili! Jā, centrā tur tā nav, bet mikrorajonos ir ielu nosaukumi gan latviešu, gan krievu valodā – kā padomju laikos. Teorētiski mums valstī taču nav divvalodības, mums ir viena valsts valoda – latviešu valoda. Tad jautājums – kāpēc konkrēta pašvaldība nespēj ar to tikt galā? Ja gribētu, tad tā nebūtu. Varbūt miera labad. Bet tagad redzam, ka šis miers patiesībā ir nemiers,” norāda radiožurnālists.
Viņš arī uzsver, ka diemžēl bija jānotiek karam un asinsizliešanai Ukrainā, lai mēs beidzot pamostos un saprastu, ka valstiskās vērtības ir jāsargā, ka ir jāatbrīvojas no okupāciju slavinošajiem pieminekļiem, ka aktīvāk jācīnās ar pretvalstiskajiem elementiem. “Jautājums ir arī par to, cik mēs esam bijuši izlēmīgi, cik esam tādi, kas sargā savas nacionālās un valstiskās vērtības. Varbūt šie ģeopolitiskie apstākļi, karš Ukrainā beidzot arī mums Latvijā būs atvēris acis – sargāt un stāvēt par savu brīvību un neatkarību,” uzsver T.Bikovskis.
Ārēji pamanāmas karstas diskusijas nenotiek
Ziemeļlatgales laikraksta “Vaduguns” kolēģu viennozīmīgs viedoklis ir, ka pašreizējo briesmīgo kara notikumu dēļ katram cilvēkam jābūt savam viedoklim, neitralitāte nebūtu vietā. “Lai izzinātu, ko patiesībā domā sabiedrība, būtu jāveic konkrēts pētījums,” saka kaimiņu novada žurnālisti.
Balvu puses sabiedrībā ārēji pamanāmas karstas diskusijas nenotiek. Visi dzīvo mierīgi, taču kara tēma un attieksme pret Putinu gan jau tiek pārrunāta ģimenes un tuvāko draugu lokā. Uzrunājot Balvu novada attāla pagasta zemnieci par šo noskaņojumu, nācies dzirdēt paskarbu komentāru. Proti, tajā pusē lauku cilvēki izteikušies, ka atbalsta “putinismu” un atceras, cik labi dzīvots krievu laikos, salīdzinot ar Eiropas ieviesto kārtību. Cilvēki skatās un atrod informāciju kanālos ar Krievijas puses noskaņojuma tematiku, tic tai un to apspriež sarunās ar citiem. Mainās attiecības un saskarsme radinieku, draugu un, iespējams, arī kādas ģimenes lokā, kur cilvēkiem ir gluži pretēji viedokļi. Māsa nesazinās ar latvieti brāli, kuram sieva ir krieviete, jo brālis viennozīmīgi atbalsta krievisko nostāju. Novērots, ka kaimiņi vai vecvecāki ar bērniem, zinot, ka viņu starpā ir pilnīgi pretējas nostājas Ukrainas kara jautājumā, mīļā miera labad apzināti izvairās no sarunām par kara tematiku. Kādam ir mazinājies draugu loks, no telefona izdzēsti numuri, jo patiešām nav vērts kontaktēties ar cilvēkiem, ja ir tik radikāli pretēja nostāja. “Balvi ir maza pilsēta, viens otru daudzmaz pazīstam, bet, ko īsti domā līdzcilvēki un kā viņi rīkotos kara situācijas gadījumā, gan nav paredzams. Iespējams, atklātos negaidīti pavērsieni. Mūsu laikraksts “Nedēļas jautājumā”: vai joprojām 23.februāris ir atceres vērts? – bija iztaujājis sešus Viļakas puses iedzīvotājus. Visiem viņiem šī diena bija svarīga un atzīmējama, vīrieši to vērtēja kā vēsturiski svarīgu datumu, ko nevajag aizmirst,” atzīst “Vaduguns” kolektīvs.
Arī “Latgales reģionālās televīzijas” žurnālistei Beatrisei Jakobsonei cilvēki ir stāstījuši, ka ir pat sastrīdējušies ar radiniekiem un kontakts zudis, jo viedokļi par Krievijas uzsākto karu Ukrainā atšķiras. Ielu intervijās ne visi vēlas runāt par karu Ukrainā. Viņa arī stāsta, ka iedzīvotāji diemžēl joprojām Latgalē ir iemīļojuši Krievijas televīzijas kanālus. “Acīmredzami, ka mainīt paradumus un atteikties no Krievijas TV kanālu skatīšanās nav mudinājis arī tas, ka šobrīd par to var tikt pie soda, jo patiesībā neviens jau īsti nebrauc un nepārbauda to.” Tajā pašā laikā, kas saistās ar TV, viņa norāda, ka te ir koks ar diviem galiem. “Var runāt par to, cik pierobežā vispār ir pieejami Latvijas sabiedriskie mediji (gan televīzijas kanāli, gan radio). Lai arī pirms pāris gadiem ir uzcelti divi jauni apraides masti, tomēr joprojām pastāv tā saucamie “baltie plankumi”, kur iedzīvotājiem tāpat nav iespējams uzķert signālu,” norāda žurnāliste, taču viņa uzsver, ka “nedrīkst mest vienā maisā visus Latgales iedzīvotājus – kā latviski runājošos, tā krievvalodīgos, ka tagad mēs visi “vatņiki”.”
