Nacionālajam teātrim vēl šajā sezonā daudz pārsteigumu skatītājiem

“Attīstīt latviešu teātri – tāds ir ministrijas uzstādījums, tāpēc tieši jaunajiem režisoriem gan šajā, gan nākamajā sezonā dosim iespēju veidot izrādes mazajos spēles laukumos, pēc kāda laika arī debitēt uz lielās zāles skatuves,” tikšanās reizē ar reģionālajiem medijiem uzsver jaunais Nacionālā teātra direktors Māris Vītols.

Tāpēc mazā zāle nākamajās sezonās būs atvēlēta tikai jaunajiem režisoriem. Pērn viņš nosūtījis uzaicinājumu Latvijas Kultūras akadēmijas 3. režijas kursa studentiem ar lūgumu iesniegt diplomdarbu pieteikumus.

“Mēs nodrošinātu finansējumu, garantētu telpas un tehnisko nodrošinājumu diplomdarbiem. Saņēmām astoņus pieteikumus, diviem režisoriem, kuri beigs studijas, dosim iespēju iestudēt Jaunajā zālē 2025.gada maijā savas diplomdarba izrādes. Un mēs ceram, ka viņi atvedīs arī savus studiju biedrus jaunos aktierus uz mūsu teātri,” saka direktors.

Trūka līdzsvara

Galvenais, ar ko M.Vītols gribēja sākt savu darbu Nacionālajā teātrī, ir pateikt paldies savam uzticamajam skatītājam, papildinot šīs sezonas repertuāru ar piecām jaunām izrādēm.

“Teātrim ir divas galvenās vērtības – profesionālais aktieru ansamblis un uzticamais skatītājs, bet direktora uzdevums – radīt vislabākos apstākļos, lai aktieri varētu sastapties ar skatītājiem pēc iespējas ar interesantāko pieredzi teātra mākslā. Varēja neko nemainīt, bet sapratām ar literāro padomnieci Ievu Struku, ka trūkst līdzsvara, jo nebija ieplānots neviens klasiskas lugas iestudējums. Tāpēc ar dramaturģijas pērli – H.Ibsena “Hedu Gableri”, izrādes nosaukums papildināts ar vārdu “atgriešanās” – režisoram Edmundam Freibergam ir iespēja atkal atgriezties uz Nacionālā teātra lielās zāles skatuves,” stāsta direktors. 6.martā šī izrāde piedzīvoja pirmizrādi.

E.Freibergs par uzaicinājumu atgriezties saka tā: “Es jau bija aizgājis kārtīgi pensijā, 50 gadi tomēr, kopš šajā teātrī strādāju, un vēl 4 Valmierā. Tas ir daudz, un es esmu priecīgs, ka vēl tiek spēlētas manas iestudētās “Sudraba slidas” lielajā zālē un mazajā zālē “Sarkanais un melnais”. Bet piedāvājumu pieņēmu ar lielu prieku, galvenais novēlu aktieriem – Ivaram Pugam, Ģirtam Liuzinikam, Jēkabam Reinim un Madarai Zviedrei, kas spēlē šajā izrādē galveno lomu, lai viņiem šī ienākšana teātrī ir uz palikšanu. Man šī izrāde ir ienākšana uz brīdi, un tas ir gandarījums, bet viņiem lai tā ir palikšana teātrī. Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka īstā maize teātrim un visplašākās iespējas aktieriem dod laba dramaturģija, tāda, pēc kuras ir jāpasniedzas. Teātris jau varbūt dažāds, daudz ko sacer uz vietas, improvizē, man ienāk prātā “amizieris”, ka “uzlabo” klasiku. Tā var darīt, bet tas nav man.”

E.Freibergs atzīst, ka luga ir sarežģīta un ar noslēpumiem, luga, kurā aktieriem mēģinājumu procesā bija jāatbild uz daudziem jautājumiem, kāpēc cilvēki rīkojas tā un ne citādāk.

“Tā ir luga, kas ļauj ieskatīties dziļi cilvēka dvēselē. Ibsens ir paradoksu mīlošs rakstnieks, kurš parāda ko negaidītu cilvēku attiecībās, prātos, kas pirmajā brīdī šķiet šokējoši, nepareizi. Un Heda Gablere ir neparasta sieviete. Laiks, kad luga tapa, bija tāds, kad sievietes gribēja būt pastāvīgas, gribēja apliecināt sevi, gribēja būt kas vairāk, nevis būt tikai piedeva vīram,” stāsta režisors un piebilst, ka Nacionālajā teātrī šī izrāde bijusi iestudēta pagājušā gadsimta 20.gados, galveno lomu tolaik spēlēja leģendārā aktrise Marija Leiko, vēlākos gados – Lāsma Kungrēna un Gunta Virkava, tāpēc izrādes nosaukumā ir vārds “atgriešanās”.

Kāpēc tieši šī izrāde šodien? Režisors atbild: “Jo ilgāk es dzīvoju, jo man ir svarīgāk, lai mākslas darbs uzrunā prātu un dvēseli. Ne vienmēr svarīgi visu pievilkt kādai šodienas aktualitātei. Galvenais man ir nepazaudēt uz skatuves cilvēku aiz video un gaismām un nepazaudēt cilvēku zālē. Un var pazaudēt, ja cilvēks uz skatuves nesaredz pats sevi, savas problēmas.”

“Laiks paradīzei”

M.Vītols iepazīstina arī ar jauno režisori Endīni Bērziņu, kura debitē Nacionālajā teātrī, iestudējot izrādi “Laiks paradīzei”, ko izrādīs Jaunajā zālē, pirmizrāde – 18.aprīlī, kā arī iestudējumam paredzētas viesizrādes ārpus Rīgas. Izrāde ir par aktuālu mūsdienu tēmu.

“Par piramīdu shēmām, ēterisko eļļu biznesu, par sešām sievietēm, kuras tīši vai netīši ir iesaistījušās un darbojas šajā biznesā. “Laiks paradīzei” galvenā ir konferences aina, kur sievietes mācās labāk pārdot. Man tas vairāk ir darbs par sistēmu, kurā gribam iederēties, kurā alkstam sevi pierādīt un kura mūs arī salauž. Un par tiem brīžiem, kuri dod mierinājumu. Strādājam pie diviem kontrastiem, kad mēs ar milzu enerģiju, pat līdz izmisumam cīnāmies par mērķi, kas mums šķiet virsotne, bet virsotne patiesībā cilvēku sadragā, un pretstatā ir šie laimes brīži – kopā būšana ar tuvajiem, spēja sadzirdēt un ieklausīties. Tas neprasa milzīgu ieguldījumu un milzīgu naudu, kā prasa iesaistīšanas “paradīzes biznesā”. Beigās cilvēks pazaudē ne tikai materiāli, bet arī savus tuviniekus. Iespējams, kāds pazīst šādu pieredzi, pazīst šādus cilvēkus,” stāsta Endīne.

Plecu pie pleca radošā komanda strādā ar horeogrāfu, lai caur fizisku sajūtu izpaustu skatītājiem emocijas, ko personāži piedzīvo.

“Kad reizēm stāstām, tad saprot, bet ķermeniska reakcija vairāk satricina skatītāju. Kā māksliniekam man ir tāda sajūta, saprotu, jā, skatītājam vajag mierinājumu, cerību, bet vajag arī satricinājumu, lai ir grūdiens atrast tās vērtības, kuras dod laimes sajūtu. Varbūt aizdomāties, ka nevajag tiekties pēc karjeras virsotnēm, bet veltīt apkārtējiem uzmanību,” spriež jaunā režisore.

Izrādē piedalās aktrises: Daiga Gaismiņa, Dace Bonāte, Liene Liuzinika, Marija Bērziņa, Sanita Paula un Samīra Adgezalova. Endīne atzīst, ka reti ir tādas lugas, kur ar jēgu ir sešas sieviešu lomas. “Sievietes loma, tās smagums, tās ir mūžīgās tēmas, kas izskan izrādē, nav viegli būt mātēm, sievišķīgām un reizē turēt to latiņu blakus vīrišķajam, un sasniegt virsotnes,” secina jaunā režisore.

Par sevi Endīne saka: “Cik režisēju, tik arī spēlēju, ir bijušas lielākas un mazākas lomas!” Līdz šim vairāk pieslēgusies jauniešu auditorijai, un vairākas izrādes tapušas tieši šai auditorijai Valmieras teātrī, “Dirty Deal” teātrī.

“Mani interesē teātra robežas un maģija, lai cik klišejiski tas būtu. Mana misija – lai teātris ir brīnums, kas var palīdzēt šajā laikā, lai teātris ir vērtība katram cilvēkam. Nejūtu, ka tā ir sabiedrībā, jo bez tā var izdzīvot. Bet es negribu, ka var izdzīvot bez teātra,” uzsver jaunā režisore.

Par humoru

M.Vītols uzskata, ja sabiedrība iegrimusi pašapmierinātībā, iemigusi, nepiedzīvo ārējus satricinājums, tad teātrim tā ir jāmodina, “jāiepliķē” skatītājs; ja sabiedrībā valda trauksme un konflikti, kas šobrīd novērojams pasaulē, tad teātrim vajag cilvēkus emocionāli, garīgi pacelt, kā arī piedāvāt arī iespēju pasmaidīt par notiekošo sabiedrībā un pašiem par sevi.

“Repertuāram jābūt daudzveidīgam, man šķiet, ka iepriekšējās vadības laikā tas tā nebija, tāpēc atjaunojam tradīciju Teātra dienu nosvinēt ar koncertizrādi politiskā kabarē žanrā. Tā nav atgriešanās pie žurkas Kornēlijas, tas būs citādāk. Mēs uzaicinājām Paulu Timrotu, kuram ar humora sajūtu ir viss kārtībā, un viņš iestudē izrādi “Nemaz nesmejies!”,” stāsta direktors. Pirmizrāde paredzēta 21.martā, taču izrādes paredzētas arī aprīlī, lai vairāk iespēju cilvēkiem redzēt šo izrādi.

Maijā vēl viens pārsteigums un pirmizrāde, kas nebija ieplānota. “Sapratām, ka šajā sezonā nav nevienas komēdijas. Ņemot vērā, ka Anšlavs Eglītis šobrīd piedzīvo renesansi ar filmām pēc viņa darbiem un grāmatām par viņu pašu, nolēmām, ka šis ir īstais laiks iestudēt klasisko komēdiju “Bezkaunīgie veči”, kuras pirmizrāde paredzēta 16.maijā. Gatis Šmits prot iestudēt un ar lielu entuziasmu ķēries klāt,” stāsta M.Vītols. Lomās: Voldemārs Šoriņš, Juris Lisners un Ivars Puga, kuri rādīs, ka vecums nav šķērslis, lai baudītu dzīvi.

Tradīcijas netiks mainītas, un sezona tiks noslēgta ar “Skroderdienām Silmačos”. Direktors atjaunojis mecenātismu teātrī konkrētu izrāžu veidošanā. “Skroderdienām” mecenāts būs “Valmiermuižas alus”, kas palīdzēs tapt šai izrādei. Vismaz divas sezonas spēlēs šo iestudējumu, bet piecu gadu laikā taps jauns iestudējums. Uz Druvienu ar jaunajām “Skroderdienām Silmačos” gan direktors nesola braukt, par to esot pāragri runāt.

Skatītāju draugs

Jaunums teātrim ir arī skatītāju karte. “Skatītāju karte – skatītāju draugs, tā arī ir mūsu pateicība saviem skatītājiem, rūpes par pieejamību, jo mēs saprotam, ka biļetes uz izrādēm ir dārgas. Pērn decembrī mēs uzsākām skatītāju karšu tirdzniecību, un tās ir vēl nebijušas priekšrocības skatītājiem teātra vēsturē. Iegādājoties karti, biļetes uz visām izrādēm var iegādāties ar 20 procentu atlaidi, īpašs piedāvājumi ir pat 40 procentu atlaide biļetēm! Tas ir mūsu draudzīgs uzmanības apliecinājums, kāda nav nevienā citā teātrī, jo atlaide ir pat teātra kafejnīcas rēķinam,” uzsver direktors.